December 3rd, 2017

• Komunālais piedzīvojums
• 12/3/17 09:48 pm
• p.s. okey, tātad pēdējā laikā ir sanācis izlabot kādu vecu darbu un par to arī kaut ko iegūt un par cik kopš tā brīža baigi daudzi jautā vai ir iespēja kaut kur to izlasīt, tad jā, ir - šeit un tagad.
  
  
  
  Žužas tante tikai griež un griež skaļāk savu tv kasti. Viņa cenšas pārsist skaļos kaimiņus, kuri tagad rīko kārtējo scēnu. Baterijas pultij ir beigušās, tāpēc viņa, pietupusies pie televizora malas, ar sērkociņiem izkritušo pogu vietā, cenšas noregulēt skaņu. Ir sākusies keno izloze, kuru Žuža vienmēr īsi nokavē un par to nedaudz dusmojas. Lai gan nav vairs dzirdamas krievu melodrāmas, kāds nemitīgi klapē pa viņas istabiņas sienu. Katra istaba cenšas pati par sevi apslāpēt vienu otru. Tāpēc tikai loģiski liekas blakus esošā kaimiņa sitieni pret sienu. Viņš dusmojas. Šis vecais vecis ir noilgojies pēc klusuma un tāpēc izgāž dusmas uz Žužas tantes sienu, vietā, kur tieši atrodas mazs sekcijas skapītis, kas ir atvēlēts mazdēla krāmiem. Kad viņu atved ciemos, viņam vienmēr vietā ir jauni, bet Žuža jau vecos ārā nesviedīs. Lai paliek nākamajam mazbērnam. Varbūt sanāks piedzīvot arī vēl vienu bērniņu? Mūsu Žužas tantei tas patiktu, bet sapņot viņai nav laika, jo tūlīt no skapīša maliņas nokritīs visi kinderolu brīnumi. Kaimiņam aiz sienas traucē viņas televizors. Žuža to saprot. Bet kāpēc viņš neiet atsist kaimiņus, kas trokšņo no otras puses?
  Par visu vairāk Žuža ienīst šo mitekli. Šeit ir nodzīvots jau praktiski viss viņas mūžš. Agrāk te vismaz dzīvoja arī Nadja ar kuru Žuža gāja kopā vienā vidusskolas klasē. Skolā viņas nebija nekādas tuvās draudzenes, bet šis komunālais piedzīvojums meitenes satuvināja. Žēl, ka viņa izvācās. Atrada bagātu vīrieti un pie pirmās izdevības aprecēja. Žužas mamma dzīvoja vienu stāvu zemāk, bet mammas jau sen vairs nav. Mamma kaut kur pazuda īsi pēc tam, kad Žuža bija izvākusies. No sākuma likās, ka ir otrādi, ka abas sievietes ir izlēmušas paņemt mazu pauzi viena no otras, bet tomēr – Žužas mamma bija pazudusi. Nadja savukārt vēl joprojām dzīvoja pie mammas. Tas ir līdz brīdim, kad viņa pēkšņi palika skaista. Ar Žužu notika gluži pretējais. Jaunībā viņai bija daudz mīļāko, bet tagad jo biežāk viņa ieskatījās spogulī, jo sliktāk viņai palika. Šauras acis, gurķis deguna vietā un sausas, saplaisājušas lūpas. Viņai dzeltenās kaites nav, bet āda vienalga ir ar pretīgu dzeltenu nokrāsu. Skaistā Nadja ik pa brīdim vēl iegriežas apciemot savu mammu. Viņa vienmēr stāsta, cik labs ir viņas vīrs, bet nekad nav atvedusi viņu līdz šejienei. Laikam kauns. Protams, ar Žužu nebija tik traki. Kāds jaunībā arī Žužai dāvāja meitu, bet tas mīļotais vīrietis pazuda īsi pēc priecīgās ziņas. Un neviens cits vietā arī neuzradās. Kad viņa gaidīja savu pirmdzimto, visi centās atrunāt. Lai atdod bērnu namā, nepavilks, sabojās dzīvi gan sev, gan mazulim un tādā garā, bet Žuža ar to nebija mierā. Citi savu mammu gaida vēl joprojām. Tam nebūtu jānotiek ar viņas bērnu. Un doma par to, ka būs citi vecāki, citi māsas un brāļi, citā pilsētā, lika viņai viebties. Cilvēkiem vajag mazuļus, kurus izaudzināt nevis kādu ar jau saviem pasaules standartiem. Cilvēkiem nevajag Žužu. Šīs simpātijas bija stipri abpusējas.
  Žuža nav stipra. Viņa izslēdz televizoru un ļaujas klausīties kaimiņu strīdos. Kāds šodien ir aizmirsis nopirkt sieru un tā vietā piedevām nopircis nepareizo aliņu, puikam kārtējā nesekmīgā un drēbes nav izmazgātas. Tas viss tiek izkliegts uz trīsdesmit gadīgo kaimiņieni Aiju. Viņas partneris ir būdīgs vīrs, kurš smēķē iekštelpās un par to nekaunas. Visi skrien viņam pakaļ, lai tikai nesāktos kašķis. Tāds bija arī Žužas puisis, kurš radīja meitiņu, bet viņiem, protams, viss bija savādāk. Starp viņiem bija mīlestība. Tas nekas, ka tikai uz ļoti īsu mirkli. Starp Aiju un to kverpli toties tā pat nav fiziski iespējama. Viņi paliek kopā nevis tāpēc, ka Aijai varētu būt no viņa bail, bet tāpēc, ka viņas dēlam nepieciešams vīrieša paraugs un vislabāk to spētu sniegt tikai tēvs. Bet vai tad šajā dzīvoklī vīriešu trūkst? Lai ņem to puiku līdzi uz virtuvi, kā Žuža savu mazo lēdiju. Tur vienmēr kāds vecis izčīkst, lai uzcep olu vai pieskata mammas notīrītos kartupeļus. Tādi paši veči, kā Aijas vepris, tikai laipnāki, jo kaut ko vajag. Un vai meita slikta izauga? Nē, viņai gēni nākuši no kāda inteliģentā tramvajā, ne no Žužas un viņas bijušā. Meita ir izskolojusies, gudra, ar smalku amata nosaukumu un dzīvokli, kuros ir sava tualete, virtuve un duša. Žužai nekad nav bijusi sava tualete.
  Viņa neskumst par pasaules radīto kārtību. Žužas tante ir jau pietiekami veca, lai saprastu, ka šajā pasaulē ir lietas, ko var un ko nevar mainīt. Lai to saprastu, nebija nepieciešamas nekādas smalkas grāmatas. Patiesībā viņa to saprata jau sen, iespējams, pat vēl pirms apguva lasītprasmi. Vispār skolas laiku viņa atceras nelabprāt, jo tajā tika izsmieta un atgrūzta. Nekas daudz nav mainījies. Vienīgi cilvēki sabiedriskajā transportā, ja viņu vispār ir pamanījuši, aprunā pēc izkāpšanas. It kā jau Žužas tantei ir vienalga. Vienalga, ka ir izsmiekls, vienalga par zobgalīgajiem tīņiem un nosodošajām vecenēm, bet kaut kur kādā sirds stūrīti grauž. Un grauž stipri. Dažkārt gribas tiem čukstētājiem atcirst. Jā, ir reizes, kad Žuža savu tirgus tašiņu sagrābj tik cieši, ka pat pirkstu galiņi paliek zili. Citreiz viņa izkāpj ārā vienu pieturu ātrāk un iet ar kājām. Agrāk meita gan uzstāja, lai Žuža neklusē, lai neļaujas sabiedrības spiedienam, bet viņa jau nesaprot. Žužas meita patiesi nesaprot, ka viņa vienmēr atsaka to kopīgajiem plāniem, jo nevēlas, lai jūt to pašu pazemojumu, ko viņa izjūt. Tiesa, citreiz cilvēki to nemaz nepamana, citreiz Žuža ir tik dzeltenīgi pelēka, ka kāds tai tikpat kā ātrumā iesēžas klēpī. Bet viņai vienalga tas turpina grauzt sirsniņai maliņu. Drīz un sirsniņas vairs nebūs.
  Lai remdētu sirds sāpes, Žužas tante mēdza bieži pirkt loterijas biļetes. Ar citām azartspēlēm viņai aizrauties nav sanācis, bet mazos papīra gabaliņus aizpildīt ir interesanti. Līdz studijai viņa nekad nav nonākusi. Visticamāk arī, ja nonāktu, Žuža nekad tur neaizbrauktu. Viņa klusiņām priecāsies pie sevis, laimīgo loterijas biļeti paglabās un ik pa laikam pārcilās. Tādā izskatā tomēr nekur nevar rādīties. Žuža to saprot. Iespējams, tieši tāpēc viņa vislabāk ir iecīnījusi keno izlozi, tad nekur nav jāiet. Galvenais nenokavēt pārraidi televizorā. Bieži viņa gan neatļāvās šo prieku, bet nesen gan sevi palutināja. Bez tā vecā tante gaidītu vien, mājās ierodamies nāvīti. Ja pietiktu dūšas mirt, Žuža jau sen būtu par to parūpējusies. Kādā klusā vietā, prom no citu acīm, prom no pazemotājiem, nicinošajām acīm un čukstiem. Žuža zina, kā vislabāk pieklauvēt pašai pie nāvītes durvīm. Tikai gļēvums to attur. Viņa mēdza būt tik bailīga, ka dažkārt izbijās pati no savas ēnas. Nadja mēdza smieties, kā Žuža spēj gadiem cīnīties ar ūdens telpas prusakiem un savas istabas neiznīcināmajām blaktīm, bet nevar pateikt pretī rupju vārdu kaimiņiem vai aiziet līdz tualetei pa gaiteni, kurā izdegusi spuldzīte. Tagad Nadjas vietā smejas Aija. Kāds vienmēr smejas. Tikai pašai Žužai reti, kad uznāk smiekli. Agrāk viņa slinki smējās kopā ar savām pretējās mājas draudzenēm, tām, kuras dzīvoja jaunajā projektā, kurā katrai istabai bija sava vannasistaba un virtuve, bet tās visas kaut kur jau sen izčibējušas. Te tev nu bija draudzība, nemirstīga un nesalaužama, kas gājusi cauri visādām grūtībām. Tikai laiks ir spējīgs to lauzt, lai gan Žužai bieži uzmetas kārdinājums – piezvanīt, uzrakstīt, vienvārdsakot, sakontaktēties. Reiz viņa tuvējā pārtikas veikalā redzēja vienu seno laiku drušku, bet vai tad tādā izskatā, kādā daba apveltījusi Žužu, drīkst maz iet cilvēkam klāt un vaicāt: “Vai atceries mani?” Jau atkal gļēvums, maita, iezagās Žužā un turpināja grauzt viņas sirdi.
  Šorīt, kad Aijas vepris atkal bļaustās, Žuža bļauj tam līdz. Uz televizora ekrāna pat trāpa dažas siekalu piles. Viņai tas ir izdevies! Urrā! Vecā, dzīves izstumtā Žužas tante ir laimējusi džekpotu! Simts tūkstoši euro! Par tādu naudu var nogalināt. Sajūsmas spiedzienus pārtrauc kaimiņienes histērijas lēkme. Arī Žuža sāk nedaudz bīties. Viņa apsēžas savā mīkstajā klubkrēslā no kura kāda vientuļa blakts aizrāpo. Lai saņemtu laimestu ir jāpiesakās, ir jāiet uz televīziju, pie tam laimētājus vienmēr intervē. Nē, Žužas tantei tas nav vajadzīgs. Tad jau labāk pakaļ laimestam aizsūtīt meitu, bet uz tizlās biļetītes ir viņas vārds. Spējš bezspēks pārņem Žužas tanti. Vai jau mirt? Vai, nāvīt, tā esi tu?
  Žuža vairs nebūs gļēva. Nekas vairs neēdīs viņas sirdi. Jā, tā paliks apgrauzta, bet nebūs apēsta. Kaut kāda drupačiņa saglabāsies arī pašai Žužai. Viņa to rūpīgi ietīs jaunības dienu divdesmit ceturtā puiša kabatlakatiņā un pieklauvēs trīs reizes pie nāvītes durvīm. Tās būs no koka, tāpēc nelaime netiks piesaukta. Biļetīti viņa atstās turpat uz insektu nodirstā naktsgaldiņa. Lai meita sadala uz pusēm. Vienu pusi, lai tērē pati, otru, lai atstāja mazdēlam, kad paaugsies. Žužai nevajag savu tualeti vai vannas istabu. Viņu neinteresē smalkas drēbes, jaunākās modes un Cēzara salāti. Savu mazbērnu viņa nevedīs uz parku, un nākamo arī ne. Tā arī klusi Žuža krēslā izlaida garu, vienīgi kaimiņi neieturēja klusuma brīdi.
  Meita skumji nopūtās bērēs un nelaimīgo loterijas biļeti sagrieza uz pusēm. Četri pieci, nevis pieci četri. Vienīgi Aija turpināja smieties un, klačojoties ar jaunajiem pabērniem, stāstīt par Žužas tantes smieklīgo atgadījumu, kamēr vīrs uz to atkal nebija atsācis bļaut.
• 1 commentLeave a comment