| talking rubbish |
[Sep. 23rd, 2008|09:28 pm] |
| [ | Current Music |
| | morcheeba - fear and love | ] |
šodien mans pirmais īstais strīds ar ansi. jā, šis posts, visticamāk, būs garš.
mazgāju trakus, kamēr ansis vēl nebija mājās, un domāju par to, ka, ja viņš man neatļauj pasēdēt čillā ar trim draugiem, un parunāt par dzīvi, tad ko viņš darītu, ja nu pasaulei kaut kas noietu greizi un arī man beidzot sāktu veikties mīlestībā ? kā, tādā gadījumā, viņš samierinātos ar to, ka viņš vairs man neteiks, ka šoreiz tas pie manis nenāks un tā, jo kāds vienkārši nāktu, jo es tā vēlos, un nāktu, kad es tā vēlos ?
vēl es domāju šodien skolā par mīlestību, iekāri un simpātijām. kāpēc es par to domāju ? jo mēs skatījāmies filmu, kuru es jau biju redzējusi. tad es domāju par to, ka ir, man lūk, stulba tā domāšana, jo, es izdalu no mīlestības simpātijas un iekāri. un tad ir tā, ka kursa biedrs man viens ir tāds, kurā es iemīlēties varētu. viņam patīk matemātika, viņš klausās interpol, ļoti interesanti raksta, ir apveltīts ar humora izjūtu, un ir simpātisks. bet mani nekādā veidā nav skārusi nekāda iekāre pret viņu. pat esot pālī, kursa ballītē, nē. un es nesaprotu, kas man par problēmu ? nu, es nemēģinu ar to pateikt, ka mēs esam radīti, lai būtu kopā, vai ka es tagad mēģināšu viņu koļīt (ņemot vērā to, ka es nemaz nemāku to darīt, man tas nāktos diezgan grūti) vai tāda tipa muļķības, bet to, ka man žēl, ka nav tā, ka mani viņš simpatizē līdz galam, gan es pateikšu, jo viņš būtu tieši tāds, kādā es gribētu samīlēties, tas vismaz palīdzētu tikt pāri vecajām sāpēm, un man nebūtu jāsēž šeit, jādzied līdzi mesijas grejas i still un jājūtās nožēlojamai. plus, tas vēl man liktu gribēt iet uz skolu, kas skan pietiekami godīgi.
tikko pārlasīju sevis rakstīto un bija tāda sajūta, ka to neesmu rakstījusi es. es rakstu citādāk. varbūt vienkārši visa kā pārāk daudz iekšā- gribās tikt no tā visa prom, bet ar nevienu par to runāt negribās un domāt par to arī negribās, jo kopš vasaras es tomēr esmu emocionāli stipri vājāka kļuvusi. un kad tu atver acis no rīta, ieraugi kaut ko tik ļoti patīkamu, bet apzinies, ka paies stunda un tu šo sajūtu varēsi arī mierīgi podā noslīcināt vai izmest kopā ar izmēķi pāri balkona malai, tad īsti vairs nesaproti - smieties vai raudāt. vai arī ne vienu ne otru. un tas ir tieši tas, ko es te mēģinu panākt - likt sev domāt citādāk nekā es domāju, jeb nedomāt vispār. un tieši, kad es šito visu esmu gandrīz dabūjusi ārā no sistēmas, jāatnāk ir ansim ar atvainošanās runu.
tagad es jūtos ne tikai nožēlojama, bet arī vientuļa. lieliski
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}