| pirmdienas nav manas laimīgās dienas |
Dec. 17th, 2007|08:20 pm |
sadzīve manā ģimenē mani novedusi tik tālu, ka man sariešās asaras acīs, ikreiz, kad tētis mani nosauc par kristiņu, tomēr mūri esmu uzbūvējusi pārāk augstu, un tronis pārāk stabils, lai no tā kristu. es esmu pārāk kaut kāda, lai piekāptos jebkurā dzīves situācijā.
un arī dzīvesprieks man kaut kur nozudis, gaiļi ar savām dzēlīgajām ekstremitātēm to man izspārdījuši no acīm, man gribās vemt. arī agneti sazvērinājuši pret mani. un ansis ar savu "pis sūdu" neatpaliek no citiem. es dažreiz vēlētos, kaut es būtu tik nejūtīga, lai man nevienu no jums nevajadzētu. bet man vajag. un kas, pie velna, ir tā pretīgā sejas izteiksme, kas paspīd dažam labam no tās vietas uz ķermeņa, ko par seju mēs saucam, kad no rīta jāsaka labrīt? pasakiet jūs tagad man, kas tieši, precīzi un nepārprotami ir tas, kas varētu mani izsist no iemītā dzīves uzskata, ka dzīve skaista vis nav gan,.interesanta varbūt, bet skaista? intriģējoša pavisam noteikti
es, starp citu jūtos kā vienmēr, es neesmu sagruzījusies un arī besis man nav.
|
|