| |
[Feb. 2nd, 2008|10:03 pm] |
"Es taču esmu laimīga!" Es stāvēju un raudzījos viņā. Tas bija tikai viens vārds, bet tāds vārds, kādu es nekad nebiju dzirdējis. Es biju pazinis sievietes, bet arvien tās bija bijušas tikai paviršas tikšanās, dēkas, reizēm kāda raiba stunda, kāds vientuļš vakars, bēgšana no sevis paša, no izmisuma, no tukšuma. Es arī cita nekā nebiju vēlējies, jo biju mācījies, ka ne uz ko citu nevarēja paļauties kā vien uz sevi pašu un labi ja kādu biedru. Tagad nu pēkšņi redzēju, ka es kādam cilvēkam kaut kas varēju būt, vienkārši tādēļ, ka esmu, un ka tas bija laimīgs, kad biju pie tā. Tā ir mīlestība un tomēr kaut kas cits. Kaut kas tāds, kam var dzīvot. Mīlestībai vien cilvēks nevar dzīvot. Cilvēkam gan.
/remarks/ |
|
|
| Comments: |
ain't no joke, girl! šitik patiesi...
P.S. Kas par grāmatu?
es tā arīn domāju, ka tas no ''trīs draugiem'', lai gan nepabeidzu un pat lāgā neiesāku lasīt. Es lepjos ar sevi :). [tas tā :D]
nu tas jau ari der, jo tad jau doma, laikam, ir saprasta | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}