| confesión |
Mar. 16th, 2009|11:40 pm |
uz citu problēmas balstīts risinājums. no malas iegūta pieredze?
jautājums paliek- vai mēs attīstamies līdz ar to laiku, kas mums pazūd?
pirms izgāju ārā, bija sakrājies daudz ko teikt
sēdēju šodien un besijos. par visu besijos. pirmāmkārtām jau uznāca tas
stulbais dzīves apnikums pēdējās lekcijas laikā. nu, tas ir tā, ka ja
es tagad nomirtu man būtu pilnīgi pohuj, jo neko vairs negribās. nekas
man vairs nepatīk un nekur man vairs nav labi. un tad uznāca nākamā
doma. par ko? es pateikšu par ko- par to, cik riebīgi man šķiet tas, ka
tu pacelies augstu augstu savā emocionālajā stāvoklī un nākamajā brīdī
tu jau krīti tik ļoti, ka gribi ātrāk atsisties pret zemi un, lai sāp.
bet neatsities, un tad sāp vēl vairāk. un par to, ka visiem viss apkārt
šķiet tik ideāli, bet to es norakstu uz 20 gadu krīzi- tas pats,kas
pirms 18 gadu dzimšanasdienas. vienīgi tagad ir tā jocīgi. nav tā ka
nav, bet tas,kas ir, tas nepatīk. kā jau teicu- nekur man nav labi. un,
lai cik šis banāli un sekli arī neizklausītos- es atdotu tik ļoti
daudz, lai paskatoties spogulī es sev patiktu. es gribu smuku seju. es
gribu patikt pati sev. jo ar to jau viss sākās. es gribu celties no
rīta ar smaidu. es gribu pavasari un es gribu iemīlēties tā, ka mans
depresīvais reālisms tiek noskalots podā. un, lai man nav žēl. man jau
arī nav. es gribu, kaut es nebūtu tik neiejūtīga. es gribētu, lai man
rūp un, lai arī man patiktu lietot vārdus deminutīvā. es gribu es gribu
es gribu
es dažreiz gribētu kaut es nebūtu tik negatīva
es dažreiz tik ļoti gribētu atpūsties no būšanas par kristu liep iņu
|
|