Nu jau zied arī forsītija, un tikko uzziedējušas pirmās pienenes Tulpēm jau var redzēt krāsainu maliņu pumpuros, un pagaidām visas šķiet izdomājušas būt sarkanas.
Un zāle... jā, manā darzā nav vis nekāds gārsu un suņuburkšņu lauks, bet tiešām aug zāle, kam pa vidu pienenes Ceriņiem lieli pumpuri, drīz plauks lapas
Tas jau nekas, ja tu nepabeidz koledžu, ja tev nav neviena, kam uzticēties, ja tu saslimsti ar vēzi, ja tevi notriec mašīna... nekas jau neapstājas. Tu esi piliens jūrā. Bet.. kas gan būtu jūra, ja tai atņemtu visus pilienus? Tuksnesis... tieši tāpēc jau tas viss notiek... var aiziet bojā tūkstošiem pilienu, bet nejau visi... un pat tad, ja visas jūras izžūtu, neviens jau nav galvojis, ka jūra neinkarnēsies uz citas planētas, kur peldēs citādas zivis, virs tās lidos citādi putni, kas sapņos redzēt to, ka kādreiz ir bijušas zilas nevis dzeltenas debesis, ka kādreiz bija viena saule, ne divas, ka bija viens sudraba mēness un tūkstošiem svaigžņu, nevis septiņi mēneši un miljardiem zvaigžņu...
Tas viss tāpat ir nenozīmīgi. Šobrīd manas kājas ir slapjas pēc pastaigas dārzā, priekšā krūze smaržīgas liepziedu - piparmētru tējas, un ... tas viss nekas. Kaut vai dažkārt sajust to, ka tie visi ir nieki.... tiešām, nevis tikai tā sakot. mans mūžīgais Tagad ir brīnišķīgs.