Nefermerita

Arvien vairāk jūtu attieksmi, ka tikai dzeja ir ''īstā māksla''. Prozas darbi ir kaut kas zemāks un neatbalstītāks un īsti hipiji, goti vai vienalga kas, kam ir kaut kādas mākslinieciskās iekšas raksta asiņainu vai puķainu dzeju. Visur kur notiek dzejas pasākumi, dzejoļus komentē un vērtē portālos, dzejoļus raksta iemīļotajām un iemīļotajiem, dzeja tur, dzeja šiten.
Es godīgi sakot, nesaprotu... Un jūtos arvien mazāk piederīga literārajai pasaulei ar savu vecmodīgo, garlaicīgo un neromantisko prozu.

Palasos Tumsas blogu mazlietiņ aizdomājos, kāpēc gan ir viena kategorija, ko vajag, un tad cilvēki saprot, ka tu neesi darbā, vai ja tu kaut ku brauc... Bet otra ir tāda, ka beidz, tās jau tikai iegribas. Bet vai vēlme redzēt jūru, vēlme atpūsties, vēlme izbaudīt patsiagu mežā nevar būt kā absolūti nepieciešama vajadzība? Var!!! Tikai to tā neuztver.