Man liekas "pie sasistas siles" ir radies vērojot mājdzīvniekus, kad viņi plēsušies par vietu pie siles. Tik ilgi bukņījušies, kamēr sile pagalam un ēdiens pie zemes.
Vientulībai ir iespēja kaut kādā nesaprotamā veidā pārvērsties par vienotību.
Uz siltu un mīļu var cerēt gan. Un r e i z ē m tā arī gadās. Mans novērojums, ka ar reizēm ir par maz. Savādāk tās reizes izdziest no atmiņas. Vajag no jauna un jauna. Vajag, bet nu nesanāk (šajā galā arī).