| kā ar vārdiem darīt lietas VII |
[27. Maijs 2012|02:01] |
| [ | mūzika |
| | arvo part - collages | ] | Noziegumā un sodā ir sastopama, manuprāt, viena no ģeniālākajām 19./20. gs. daiļliteratūras nodaļām - tā par Svidrigailova pašnāvību. man liekas, šajā nodaļā izteiksmes līdzekļu ziņā Dostojevskis ir pārspējis pats sevi. grāmatā nepātraukti ir drūmums un līdz kaulam atsegti viszemākie cilvēka kakti, bet tieši šī nodaļa, vismaz manās acīs, izskatās pēc vispozitīvākās visā grāmatā. šobrīd esmu tik aizgrābts, ka apsolos to pārrakstīt, t.i., pievienoju dažādu grāmatu pārrakstāmo nodaļu sarakstam. forši, ka Fjodors tik ļoti ieslīgst uz pašnāvībām, arī Idiotā tas diloņslimais, godkārīgais students, kas visu laiku gribēja nošauties un pievērst sev uzmanību, bet galā izrādījās, ka pistole nepielādēta. apbrīnojami, visu grāmatu mēs smokam kopā ar Raskoļņikovu, autora dievišķi nepielūdzamais skats ir piekalts viņam, bet tad uz priekšpēdējām divām nodaļām gārnis atdalās no Rodiona Romaniča, paceļās virs Petrogradas un uzsēžās uz pleca Svidrigailovam, kas ir tikai viens no entajiem grēciniekiem grāmatas gaitā, tālāk gārnis tikpat detalizēti un caururbjoši ielien visās Svidrigailova darbībās un apkārtnēs, kas vainagojās ar izcilu finišu, kurā bez žīda pavisam noteikti nevarēja iztikt ( izskatās, ka visa grāmata ir iestudēta tieši priekš šīm divām nodaļām, kurās skats piepeši tiek atrauts no Raskoļņikova) , vareni, man atliek tikai paplestu muti brīnīties par to skaistumu, kas ir sagaršojams konkrētajā nodaļā, kavēties pie atsevišķiem sīkumiem, pie cilvēka izskata, teļa gaļas uz trauka, kas aplipusi ar rīta mušām, šņabja glāzēm, piecgadīgu meiteni ar neķītru skatienu un izmirkušām miesām, pārplūstošo Mazo Ņevu, pēc-negaisa gaisu, utt :
"Tepat jau arī bija lielais nams ar sargtorni. Pie nama platajiem, aizslēgtajiem vārtiem, atslējies pret tiem ar plecu, stāvēja neliels vīriņš pelēkā kareivja mētelī, Ahilleja bruņucepuri galvā. Viņš ar miegainu skatienu vēsi paskatījās uz pienākušo Svidrigailovu. Viņa sejā bija skaidri saskatāms tas mūžīgais īdzīgais sērīgums, kas tik šķerbi iezīmēts bez izņēmuma visās ebreju cilts sejās. Viņi abi , Svidrigailovs un Ahillejs, kādu laiku klusēdami skatījās viens otrā. Ahillejam pēdīgi sāka likties, ka tā nav nekāda kārtība, ja cilvēks nav piedzēries, bet stāv trīs soļus no viņa, skatās tieši viņam sejā un neko nesaka. - A kā jums te vajage ? - viņš jautāja, vēl arvien nekustēdamies un savu stāvokli nemainīdams. - It nekā, draugs, labrīt ! - Svidrigailovs atbildēja. - Te nav jūse viete. - Es, draugs, ceļošu uz tālām zemēm. - Tālēm zemēm ? - Uz Ameriku. - Uz Amerike ? Svidrigailovs izņēma revolveri un uzvilka gaili. Ahillejs sarauca uzacis. - Uj, kas par jokem, te nav tāde viete ! - Kāpēc te nav tāda vieta ? - Tāpēc, ka te nav tāde viete ! - Nē, draugs, viss vienalga. Vieta ir laba ; un, ja tevi sāk pratināt, tad tu tā arī pasaki, ka aizbraucu uz Ameriku. Viņš pielika revolveri pie labajiem deniņiem. - Uj, te nevar , te nevar , te nav prieks tam viete ! - Ahillejs izbijās, arvien platāk ieplezdams redzokļus. Svidrigailovs nospieda gaili..." |
|
|