zanzibra

Deividam Bovijam jau 66, bet...


..Strīvenam Hokingam jau 71.

Klausoties sen neklausītu mūziku, nonācu pie secinājuma, ka laiks tomēr dziedē. Un tagad uz daudz ko pagātnē un atmiņās var paraudzīties vienkārši ar smaidu, nedomājot kā būtu, ja būtu.

Jauki ir tā.

He has a somewhat eccentric hobby: he is fascinated by public executioners and knows the names of every official executioner England has had since the middle of the 15th century.

/Par Kristoferu Lī/

Vēl joprojām jauki mīļš ir vakardienas atklājums, ka Grenlandē ir universitāte, kas saucas Grenlandes universitāte un atrodas Nūkā. Turklāt, universitātē ir piecas fakultātes, četras no tām piedāvā arī maģistrantūras studijas (vienīgā, kas nepiedāvā ir Teoloģijas fakultāte), turklāt, universitāte nesen sākusi piedāvāt arī doktorantūras studijas - iespēju, kuru šobrīd no 150 visas universitātes studentiem izmanto pieci.

Turklāt, universitātē ir 14 pasniedzēji un divdesmit vienu cilvēku liels administratīvais aparāts.

Re, tāda tā izskatās -

Daudz laimes simtšešdesmit piektajā, Brem!

hmmm.. draugi pazūd bez vēsts un es nesaprotu, ko rīt pēc darba darīt. varbūt vienkārši atpūsties? varbūt..

enīvei - Stinga koncerts arēnā 29. jūlijā bija vienkārši fantastisks. atrasties no viņa apmēram 15m attālumā.. ahh.. nē, nē, nesākšu te sievišķīgās runas :>

 par atdevi un mūzikas kvalitāti cepuri nost gan nu jau gandrīz sešdesmit vienu gadu vecajam Gordonam Metjū Samneram, gan viņa pavadošajai grupai.

two and a half hours of feeling utterly happy :)

starp citu, nākamajā dienā, braucot ar ričuku cauri Vērmanītim, gluži nejauši pamanīju, ka braucu garām Stinga ģitāristam, kurš ar kādu jaunu dāmu kopā lēni pastaigājās. lielākā škrobe bija par to, ka man nebija līdzi ne pildspalvas, ne lapiņas, citādi prasītu pēc autogrāfiem. :) kāds jau pameta domu, ka lapiņu nevajag, vajag tikai novilkt krūšturi un krekliņu un rakstāmais atradīsies pats no sevis. (nākamreiz ņemšu vērā) :D

bet te jums Stinga bilžuks no koncerta ar viņa veco, labo, nedaudz apdriskāto basu. :D

Beidzot kaut kas jāieraksta, ne?

Tātad, Latvijas bronzas laikmeta pilskalniem ir piepulcējies vēl viens - Skrundas Krievukalns. Trīs nedēļu laikā tika veiksmīgi pierādīta Brastiņa apgalvojuma, ka šis nav pilskalns, jo tam trūkst pilskalnam raksturīgo pazīmju, nepatiesība. In your face, Brastiņ. :>

Ar nelieliem izņēmumiem, viss bija ļoti, ļoti forši. Uzreiz var samanīt atšķirību, kad cilvēks rok viņu interesējošā un viņa pētītajam laikam piederīgā vietā. Attieksme un viss pārējais uzreiz ir tik sasodīti pozitīvs, ka pēc 4 gadu zināšanas cilvēku ieraugi jaunā gaismā. Vēl jaukākā kā līdz šim. Un kļūstu vēl lielāka izrakumus vadošo personu attiecību fane. Tik sasodīti skaisti un fantastiski.
Vispār jau arī pirmkursniekiem nebija ne vainas. Meiteņu kā parasti absolūtais vairākums. Puišu tikai 3, tomēr no viņiem viens bija absolūti neapstrādāts dimants (tādā, sievišķīgā izpratnē :) ). Vairums meiteņu arī okei, tikai tā rakšana nu, tāda. Bet vispār, šīs trijas nedēļas lika mums ar bijušo kursabiedru aizdomāties, vai arī mēs mūsu praksē pirms 4 gadiem bijām tikpat naivi un bieži apmulsām, vai arī tā jaunatne mūsdienās tāda? (iesmeju par pēdējo teikuma daļu)

Tāpat viens no maniem personīgajiem atklājumiem šajos izrakumos - izrādās, ka es spēju uzkliegt uz padsmitniekiem, kas par skaļu klausās mūzičku un neļauj mums gulēt.

Trīs nedēļas pagāja tik ātri, ka nespēju pat piefiksēt, bet pa to laiku gadījās dažādas lietas:
*) Epopeja ar Ventas meklēšanu, kas sevī iekļāva ~2h brišanu pa rudzu laukiem, pļavām, pāri upītei, bikšu saplēšanu un atziņu mājupceļā, ka līdz peldvietai var aiziet arī 20min laikā
*) Piektdiena, 13. datums, patiešām bija absolūti drausmīga diena
*) 3 ne pirmā kursa racēji spēj 2x6m lielu laukumu izrakt 3 dienu laikā, kamēr pirmkursnieki vienu kārtu rok 3 dienas (nu, ok, viņiem bija arī gana daudz akmeņu)
*) Es sev gribu mežacūkas kā mājdzīvniekus. Ansis un Grieta bija ūberforši.

Nu, kaut kā tā... Tagad jādomā ko darīt atlikušo vasaru. Šodien lejuplādēju čupu literatūras, kaut kas jāsāk tomēr tam maģistram darīt. :)

Arheoloģijas izbraukuma seminārs ir beidzies. Divas dienas ar jaukiem cilvēkiem ir noslēgušās. Bija gan suņi, gan zirdziņi, gan pilskalni, gan kapulauki, gan viss cits, kas piederas šādiem VFF pasākumiem.

Skaisti nu!

Tikai sajutos kā veca piepe vakarā, kad labāk izvēlējos nevis doties uz pilsētas centru, bet gan dzert alu viesnīcas numuriņā, ierušinoties gultiņā un cīnoties ar miedziņu.. drausmīgi.
Gadījās izstaigāties pa jaunības dienu takām. Secinot, ka Ventspilī visi darbi notiek pārāk ātri un Tālis arī nesagaidīja. Bet jauki katrā ziņā.

Autobusa pakaļgals nebija tik ekskluzīvs, kā pagājšgad, bet tomēr turēja savu līmeni tikpat augstu. :)

Nogurums nedaudz vēl joprojām, un šīs dienas karstā sutoņa to nemazina. Nepatīk man tik sutīgs..

Man ir maz draudzeņu, taču tās, kas ir, tās ir pašas labākās ever! Padzirdot par to, ka vēlos uz Stinga koncertu, viņas vakar manā e-pastkastītē iesūtīja ūber pārsteigumu.. 

Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena ir vienā dienā ar Zvaigžņu karu dienu...

Muljons lietu noticies. Kaut gan, ja tā padomā, tad nemaz tā īsti nav. Slinkums pārmācis, kas gan nav nekas pārlieku jauns. 

absolūti negaidītā vietā un absolūti nemeklējot uzdurties Monty Python "Lumberjack song" visam tekstam.

[teksts bija kā piemērs fonta lielumam]

- Vectētiņ, vai vēl tālu?
- Tūlīt jau būsim klāt, - pulkvedis Sanderss atbildēja.
- Paklau, vectētiņ, - Hošino turpināja.
- Kas ir?
- Vai vectētiņš patiešām ir pulkvedis Sanderss?
Pulkvedis Sanderss nokāsejās.
- Patiesībā tā nav. Es šobrīd esmu pieņēmis pulkveža Sandersa apveidu.
- Tā jau man likās, - Hošino sacīja. - Kas jūs tads patiesībā esat?
- Man nav vārda.
- Vai nav neērti - tā, bez vārda?
- Nē, nav. Patiesībā man nav ne vārda, ne apveida.
- Tāds kā pirdiens, ja?
- Var teikt arī tā. Bet, būdams bez sava apveida, es varu pieņemt jebkuru apveidu.
- Ak tā?
- Bet pulkvedis Sanderss ir kapitālisma pasaules ikona, tas ir viegli saprotams apveids. Biju iedomājies arī par Mikipeli, bet Disney kompānija ir baigi sīkumaina attiecībā uz autortiesībām. Negribu iepīties tiesas prāvā.
- Man arī ne visai patiktu, ka mani ar kādu sievieti kopā saved Mikipele.

/H. Murakami "Kafka liedagā"/

vakar vakarā, lai atpūtinātu smadzeni (un, neliegšos, neatpaliktu no popkultūras) noskatījos divas filmas, no kurām viena bija "We bought a zoo". Pieklājīga filma, attaisnoja visas uz to liktās cerības - nekas sarežģīts, tomēr zvēriņi un gana skaisti uzfilmēta.
Otrā filma - "Mission impossible: Ghost Protocol". Nu, bojeviks, kā jau bojeviks. Nav īsti pat ko apspriest, tomēr filmas highligh moments - Krūzs runā krieviski un Kremlis sasprāgst drumslās. :)

Vairāk man nav jums ko teikt. :D

Kind of lame - tā kā gribas ēst/ tā kā negribas, turklāt, pat ir ko ēst, tikai ķermeņa spēki izsīkst līdz ar aiziešanu līdz tualetei..

Pateicoties savai patiešām izcilajai imūnsistēmai nav gadījies bieži slimot. Atceros reizi no bērnības, kad mani, kaut kādā 7. klasē mamma no rīta pirms skolas aizsūtīja pēc ārsta zīmes par kavētajām dienām (toreiz kaut kāda gripa laikam bija vai kaut kas tikpat nozīmīgs, lai paturētu mani mājās ilgāk par noteiktajām 3 skolas dienām par kurām zīmi varēja izrakstīt arī mamma). Iečāpoju ārstes kabinetā un pateicu savu problēmu un tā (mēs relatīvi mazā pagastā dzīvojām, līdz ar to neticēt man nebija iemesla), ārste sāka meklēt manu slimības vēsturi plauktiņā. Izejot cauri visu viņas pacientu slimības vēsturēm, viņa man pārjautāja kāds man ir uzvārds. Atbildēju. Viņa vēl reizi caurskatīja visas uz attiecīgo burtu sākošās pacientu slimības vēstures, un atrada manējo, kurā bija vien divas lapiņas - par dzimšanu un īsi pēc dzimšanas veiktajām potēm. Mana slimības vēsture smagi pazuda citu ļaužu vēsturēs, kuras bija stipri vien biezākas un smagākas.