zanzibra - June 20th, 2011

Šodien (ok, ja būsim precīzi, tad vakar) vectēvam dzimšanas diena. 18 paliek, ja no otra gala skatās. Un tāpat, kaut viņš saka, ka vairs nenodarbojas ar fotografēšanu jau kopš 1995. gada, man ik pa laikam jāpalīdz viņam bildes no aparāta datōrā ielikt, ik pa laikam Rīgā jāiaiznes attīstīt fotofilmiņas.
Ieradāmies šodien pie vectēva un vecmammas nebrīdinot. Un, ja būtu ieradušies pusstundu vēlāk, vectēvs būtu jau aizdevies garum garā pastaigā, kas rezultētos tajā, ka man atkal būtu jāpalīdz viņam kārtot lietas. Ko man ļoti, ļoti patīk darīt īstenībā.
Un savā vectēvā es redzu, kā ir tad, ja tas, ko dari tik nenormāli patīk, ka bez tā nevar dzīvot. Es tik ļoti mīlu savu vectēvu...

jokaini beidzot, pēc ilgiem laikiem aizdomāties par savām neeksistējošajām attiecībām ar pretējo dzimumu. nē, nē, nē... šis nav ņurdēšanas un čīkstēšanas ieraksts. man tīri labi patīk dzīvot tā, kā es dzīvoju. man apkārt ir patīkami cilvēki, ar tiem, ar kuriem es negribu tikties, es tiekos gana reti, vai vispār nemaz. man apkārt ir cilvēki, kuru klātbūtnē ir tik viegli justies labi, nedomāt un smieties par visu un visiem. neiespringt, ballēties daudz, un tomēr, 3 gadu laikā nesataisīt nevienu parādu un pat bakalauru gana labi uzrakstīt. protams, es apzinos, ka varēju to izdarīt vēl labāk...

bet tomēr, par tām neeksistējošajām attiecībām. divi. divi cilvēki ir bijuši. i have no idea, vai manā 21 dzīves gadā tas ir daudz vai maz. par vienu varētu teikt "it's complicated" jau gadus piecus laikam. [jeez, cik daudz..laiks skrien] bet, es jūtu, ka beidzot viss ir izsmelts. jā, varbūt ir nepateiktas lietas, bet - fuck them! cik var?
otrs bija stipri neilgāk. pāris mēneši, viena reize tiekoties dzīvē, bet viņš atstāja uz mani daudz, daudz lielāku iespaidu nekā jebkurš cilvēks, kuru esmu satikusi. un, ne domāšanas veidā, ne kā citādi, bet tieši emocionāli. vispār tie pāris mēneši bija tik skaisti, ka reizēm tik ļoti gribas atgriezties un tas nekas, ka zinātu, ka beigas tāpat būs tādas un ne citādas. pāris mēnešu tik intensīvu sarunu par visu un neko, sarunu, kas mazpamazām apsīka. tā it kā mēs būtu izrunājuši visu, kas runājams. visu, pilnīgi. tā, ka atliktu tikai un vienīgi klusēt. taču to mēs nemācējām. saldsērīga atšķirtība, labi zinot, ka citādi nevar un ko gan darīt citādi. viss, iespējams, vienīgo reizi manā mūžā tika izdarīts pilnīgi pareizi (par "it's complicated" situāciju 5 gadu garumā varētu teikt, ka tā, savukārt, iespējams, ir vienīgā reize manā mūžā, kad pilnīgi viss tika darīts un tiek darīts absolūti nepareizi), pilnīgi pareizas darbības noveda pie gana sāpīga, taču pareiza iznākuma....

man ļoti patīk kā es dzīvoju. es ceru, ka jums patīk, kā dzīvojiet jūs. ;)