tā nu tas reiz ir.
Jan. 29th, 2010 | 05:22 pm
.. kad tu cilvēks, neko nenojašot sāc tīrīt sniegu pie mājas (kas ir viens no nedaudzajiem āra darbiņiem, kas tev patiešām patīk), tu sāc domāt.. un domā un domā un domā un domā un domā.
līdz nonāc pie secinājuma, ka cilvēki, kas tev vēl pirms brīža ir likušies svarīgi, tādi nu nepavisam nav. tu saproti, ka cilvēki, kas vienmēr ir runājuši pareizas lietas, un, kuros gribas ieklausīties, jo viņi šķiet viedi, tādi īstenībā nav. un dara lietas pilnīgi pretējas tām, kādas runā. un paši pēc tam saka, ka tā, redz, esot visriebīgākā īpašība. laikam strādā tomēr teiciens "cita acī - skabargu, bet savējā pat baļķi neredz".
bēdīgi, ļoti bēdīgi.
un, galu galā, cik tad es varu būt tas cilvēks, kurš interesējas, kurš grib satikties, kurš kaut ko cenšas darīt, kamēr no otra nekādas atsaucības. un paliek vēl bēdīgāk..
un tad, tu, cilvēks, izvandies pa sniega kupenām, izbļausties par pasaules netaisnību, nobirdini asaru un sķūrē vien tālāk tos visus blāķus...
