Reizēm.
Oct. 25th, 2009 | 01:50 am
mood: nemiers
music: Billy Joel - Piano Man
Tik ļoti negribas nekā. Gribas velnišķīgu klusumu, kurā ietīties, iepīties, sapīties un nekad vairs netikt laukā. Negribas nekur būt, taču gribas visu vērot no malas. Gribas kā kaut kam pārdabiskam sēdēt kaut kur augstu un skatīties uz leju, uz cilvēkiem, uz dzīvniekiem. Tā kā eņģeļi filmā City Of Angels.
Gribas klusi sēdēt kaktiņā, rakstīt, just. Nerakstās, nejūtās, taču asaras pēdējā laikā birst kā grūtniecei. No visa kā. Pārlieks jūtīgums. It kā jau interesanti, bet tomēr šķiet ne.
Es gaidu, sēžu savā kaktiņā un gaidu, kad kāds izlīdīs no sienas un man beidzot pieskarsies. Pieskarsies tā, it kā tas būtu pēdējais pieskāriens dzīvē. Pieskāriens, kas nodod visu.. Es tikai nezinu, vai vēlēšos to saņemt un pieņemt. Iespējams, no kaktiņa atskanēs izbiedēts kliedziens un aši soļi prom no turienes. Es bēgšu uz citu kaktiņu.
Reiz es bēgšu no tā, pēc kā šodien tik kvēli ilgojos
Gribas klusi sēdēt kaktiņā, rakstīt, just. Nerakstās, nejūtās, taču asaras pēdējā laikā birst kā grūtniecei. No visa kā. Pārlieks jūtīgums. It kā jau interesanti, bet tomēr šķiet ne.
Es gaidu, sēžu savā kaktiņā un gaidu, kad kāds izlīdīs no sienas un man beidzot pieskarsies. Pieskarsies tā, it kā tas būtu pēdējais pieskāriens dzīvē. Pieskāriens, kas nodod visu.. Es tikai nezinu, vai vēlēšos to saņemt un pieņemt. Iespējams, no kaktiņa atskanēs izbiedēts kliedziens un aši soļi prom no turienes. Es bēgšu uz citu kaktiņu.
Reiz es bēgšu no tā, pēc kā šodien tik kvēli ilgojos
Link | Leave a comment | Add to Memories
Klāvs
Oct. 25th, 2009 | 02:55 pm
Īss stāsts par Klāvu, kurš vilka laiku ragaviņās
Klāvs Elsbergs piedzima pirms piecdesmit gadiem,
mācījās Rīgas Anrī Barbisa 11. vidusskolā,
trenējās basketbolā,
rakstīja dzejoļus, ņēma to lietu nopietni,
studēja franču filologos,
spēja pa nakti noiet 42 kilometrus no Ķeipenes uz Līgatni un atpakaļ, lai uz brīdi satiktu savu meiteni,
bija Vizmaz Belševicas vecākais dēls,
saprata, ko literatūrā nozīmē zvērīgi strādāt,
dienēja Gusevā, Kaļiņingradas kara apgabalā,
valkāja stipras brilles un adītus džemperus,
dabūja darbu izdevniecībā "Liesma",
atdzejoja Apolinēru,
tulkoja Vonnegūtu,
pīpēja,
gāja uz Rīgas Jauno literātu studijas sanāksmēm.
runāju drusku caur degunu,
izteicās bez aplinkiem,
piestrādāja par naktssargu,
dzīvoja Pļavniekos,
kāvās ar to, kam nav sejas,
astoņdesmitajos izdeva divus dzejoļu krājumus,
audzināja divus bērnus,
nezaudēja humora izjūtu,
veidoja leģendāro žurnālu "Avots",
neraustījās no atbildības,
bija svarīgs daudziem
un 1987. gadā Dubultos traģiski gāja bojā līdz galam nenoskaidrotos apstākļos, kuros daudz kas tomēr bija pietiekami skaidrs - gan asinis, gan uzskati.
Citi Klāva darbi tika izdoti pēc viņa nāves. Šī nāve reizēm atgādina saplīsušas brilles, ko nevar noņemt. Ja tomēr izdodas tad redz stipru un dzīvu cilvēku. Nopietnu, siltu un laimīgu kā siena kaudze vasaras naktī.
/Inese Zandere/
No Jaunā Rīgas teātra izrādes "Klāvs" nosacītās programmiņas.
Klāvs Elsbergs piedzima pirms piecdesmit gadiem,
mācījās Rīgas Anrī Barbisa 11. vidusskolā,
trenējās basketbolā,
rakstīja dzejoļus, ņēma to lietu nopietni,
studēja franču filologos,
spēja pa nakti noiet 42 kilometrus no Ķeipenes uz Līgatni un atpakaļ, lai uz brīdi satiktu savu meiteni,
bija Vizmaz Belševicas vecākais dēls,
saprata, ko literatūrā nozīmē zvērīgi strādāt,
dienēja Gusevā, Kaļiņingradas kara apgabalā,
valkāja stipras brilles un adītus džemperus,
dabūja darbu izdevniecībā "Liesma",
atdzejoja Apolinēru,
tulkoja Vonnegūtu,
pīpēja,
gāja uz Rīgas Jauno literātu studijas sanāksmēm.
runāju drusku caur degunu,
izteicās bez aplinkiem,
piestrādāja par naktssargu,
dzīvoja Pļavniekos,
kāvās ar to, kam nav sejas,
astoņdesmitajos izdeva divus dzejoļu krājumus,
audzināja divus bērnus,
nezaudēja humora izjūtu,
veidoja leģendāro žurnālu "Avots",
neraustījās no atbildības,
bija svarīgs daudziem
un 1987. gadā Dubultos traģiski gāja bojā līdz galam nenoskaidrotos apstākļos, kuros daudz kas tomēr bija pietiekami skaidrs - gan asinis, gan uzskati.
Citi Klāva darbi tika izdoti pēc viņa nāves. Šī nāve reizēm atgādina saplīsušas brilles, ko nevar noņemt. Ja tomēr izdodas tad redz stipru un dzīvu cilvēku. Nopietnu, siltu un laimīgu kā siena kaudze vasaras naktī.
/Inese Zandere/
No Jaunā Rīgas teātra izrādes "Klāvs" nosacītās programmiņas.