zanzibra - October 8th, 2009

aiz loga skaņas tādas, it kā karaspēks soļotu. un ik pa brīdim vēl atskan tādi kā šāvieni.
traki vispār.

varbūt tas manējais? neredzamie, kas gaišos krekliņos, baltus karogus vicinot, dodas kādā kaujā? nav gan zināms, kādā, lai tie dodas. jau zaudētas visas iepriekšējās. un šodien pēc pāris stundām būs jādodas laukā, lai parakstītu līgumu un uzzinātu reparāciju lielumu. tās noteikti nebūs mazas... varēšu maksāt visu dzīvi. un kāpēc gan ne?
uzsāki karu, zaudēji to - maksā! maksāšu.

bet pašlaik vēl ir miers, neliela padarīta darba sajūta un gatavošanās dienas lielākajai kļūdai...

izķemmēju matus. jūtos kā gaisa balons. taču domas tāpat atgriežas pie mana zaudētā kara un reparācijām, kas jāmaksā.
es nojaušu jau - nekad man vairs nebūs flotes, un par gaisa spēkiem arī varu aizmirst. nepiedodami daudz nogalināju, nepiedodami liels bija manis uzsāktais holokausts, kaut fiziski nemira neviens. toties man būs kājinieki. daudz, daudz kājinieku. tādi mazi pulciņi skraidīs pa lielo pilsētu ielām. es vadīšu tos skatoties uz savu valdemārielas pagalmu, kurā iezīmēsies viss rīgas plāns. no piektā stāva metīšu zemē saviļātas zaļa papīra bumbiņas, kas noteiks, kur maniem kājiniekiem iet.

ja vien, protams, tu man atstāsi kaut manus kājiniekus.
un ja arī neatstāsi, tad galvoju, ka agrāk vai vēlāk es viena pati līdīšu pāri dzeloņdrātīm un purviem, lavīšos garām ložmetējiem, rakšos zemē, baidoties no aviācijas uzlidojumiem... bet nostāšos Tavā priekšā... agrāk vai vēlāk.. nostāšos.