|
5. Maijs 2005|23:42 |
Tajā rītā viss bija kluss. Es pamodos no klusuma.
Izgāju dārzā un ieraudzīju , ka zem mana zaļā jasmīnu krūma kāds ir izspļāvis košļājamo tabaku. Lielajā pieneņpūku jūrā peldēja zirnekļa tīklu laivas ar smilgu burām. Lielajā pieneņpūku jūrā kāds bija iespļāvis savu košļājamo tabaku.
Kāds ar melnu darvu uz zolēm bija gājis pa manu balto sniegu. Mana siltā miesa kūpēja sniega dzestrumā, bet tajā bija lielas, melnas pēdas.
Dārza vidū dubļos gulēja manas zīda zeķes. Smalkie zīda pavedieni vijās cauri dubļiem, kā dzelzceļa sliedes.
Vienīgi mana svētvieta- mans klusais kapu kalniņš bija neskarts. Es stāvēju kaila un zināju, ka tā ir vieta, kur vienmēr atgriezīšos. Vieta, kur atkal un atkal sajutīšu miglas garšu, kur manas asaru pērles tauriņi savīs krellēs... |
|