Kad degunā ielien rudens smarža un rokas neapzināti meklē kabatās cimdus, manas rūpīgi aizvākotās atmiņu burkas sāk krist no plauktiem un šķīst. Tās saplīst gabalos un virmo gaisā. Tās atkal sagriež pirkstus un liek smieties par savu muļķību. Un tās nekad nebeidzas. Kā dzīvsudrabs - saplūst un dalās. Atkal un atkal no jauna.