Bet es lēnām roku puķudobi. Un domāju, cik gan nejēdzīgs darbs tas ir. Un smags. Visa tā velēnas rakšana, ķidāšana, sīpolu izlasīšana, pilno ķerru stumšana un tad vēl zeme jauna jāved un vēl jāstāda atpakaļ. Rokas tulznās un mugura līka...
Bet pavasarī, kad pa kūstošo sniegu sāks spraukties ārā pirmie zaļie asni un pumpuri, es zināšu, ka bija to vērts, jo tieši šis skats nozīmēs, ka tumšā un melnā ziema ir garām un tuvojas vasara ar sauli, izspūrušiem matiem un nosauļotām kājām. Un es smaidīšu. Un man visa kā būs gana.