Tā bija tāda parasta ziemas diena, kas sākusies ar parastu tumšu rītu. Es ar ierastām kustībām braucu uz darbu. Līkums pēc līkuma, pagrieziens pēc pagrieziena. Jau zināju, ka pēc nākamā līkuma ir dzelzceļa pārbrauktuve. Maziņa un tik reti lietota, ka vilcienu biju manījusi tikai vienu reizi pusgada laikā, bet es, kā jau teicamniece, vienmēr paskatījos, vai deg baltā gaismiņa. Gaismiņa deg un es, pat īsti nebremzējot, braucu pāri. Brīdī, kad mašīnas "deguns" ir uz sliedēm, manā logā iespīd spoža gaisma un strauji nāk man virsū. Vilciens!!!! Nolādēts!!! Paspēšu? Nepaspēšu?......... Es strauji pārbraucu pāri un tikai tad sapratu, ka tas nav vilciens, bet gan mašīna, kas ieslēgusi tālos uguņus un brauc pa ceļu, kas atrodas tieši pie pašām sliedēm....Kad es nomierinājos, es sapratu, ka jocīgākais ir tas, ka manā acu priekšā nerādījās visa dzīve. Nerādījās mīļoto sejas vai neapmeklētās vietas un nepiepildītie sapņi. Manā galvā pulsēja viena doma - TUR TAČU DEGA BALTĀ GAISMA. ES DRĪKSTĒJU BRAUKT, JO TUR DEGA BALTĀ GAISMA.