Un tu saproti, ka vairs neko nevari pateikt.
Dzīve ir skaista (un to saka viņš)...
Te nu es esmu.
Šis ir mirklis 0001. Varētu domāt, ka visa sākums, taču tā nekad nav. Pirms katra mirkļa ir kāds cits. Un pirms šī cita mirkļa arī vēl. Un, ja nedaudz piepūlas, var ceļot un priekšu un atpakaļ, bet vienmēr paliekot kādā no šiem mirkļiem.
Pāris nepareizi izvēlēti vārdi.
Vienkārši sāpina.
Un nedara neko citu.
Nav nekā pasakāma,
mēmi kustinu lūpas
skūpstiem.
Teikt, kas būs,
sajust, kas ir.
Kam, kam, kam, kam?
Katrs sevī ieslodzīts,
sāpošs,
notiesāts.
Ar svešu pasauli un vainu, un atbildību.
Noglāstīt, ieaijāt miegā, atstāt durvis puspavērtas.
Izkāpt ārā uz sliekšņa, ieelpot āra gaisu,
pārmest fotosomu pār plecu.
Un atstāt apsūnot,
aizaugt un piebirt rudens lapām,
pārklāties putekļiem un zirnekļutīkliem
mūsu mīlestību.
Lai atgrieztos, kad viss būs beidzies,
ieskatītos caur tumšajiem, nemazgātajiem logiem,
pārkāptu izlūzušajām durvīm
un aizmigtu blakus.
Varētu gulēt uz grīdas,
kamēr viss sabrūk.
Man šobrīd atkal bija vēlme
aizvērt maigi balkona durvis,
atvērt logu,
nedaudz pakavēties uz palodzes,
traukties lejup
(vai lekt ar izpletni, varbūt man vajag tikai to sajūtu.)
Un kāpēc nevar paraudāt.
Kāpēc nevar vienkārši pateikt - es uz brīdi iziešu no tavas dzīves, es vairs nevaru izturēt,
es esmu noguris mīlēt tevi, ļauj man uz brīdi mīlēt kādu citu.
Nē, nekas neizklausās pareizi,
jo vienīgais risinājums būtu iet prom pavisam,
bet kā pēc tam sadzīvot ar sevi.
Jau tagd ir grūti,
baigais maita,
nelietis,
ja vēl kāds zinātu.
Man ir kauns.
Par to, ka man pietiek drosmes būt tādam.
Un par to, ka man nepietiek drosmes atzīties un būt.
Es.
Un nevaru neko uzrakstīt.
Kā es tā varu, tā taču nevar [un nejau tāpēc, ka tu tā teici].
Es nepareizi.
Nekāda attaisnojuma.
Nejust.
Nedrīkst.
Bet tā ir.
Un mēģināt uztvert kādu stīgu, kaut ko, kas sāp, vai vispār kaut ko.
Pāri robežai un tālu un nav vairs nekā, par ko justies slikti.
Un, ja nāktu kaut kāda sodīšana, varētu noliekt galvu un pieņemt sodu, bet arī neko nejust.
Viss izsāpēts, nav vairs vietas jaunām sāpēm.
Izsāpēts tukšs un caurs,
izrūsējis un pamests.
Kā tā var, ka kaut kur pa ceļam (nemaz ne tik vēlu)
nomirt
un turpināt būt.
Es gribu vēju, kas norautu visas maskas.
Un lietu, kas aizskalotu visus melus.
Bet ir bail, ka apakšā varētu nekā nebūt.
tā varbūt ir ļauna slimība.