Fanoju. Tāds fanojamais rīts.
Fanoju par peļķēm, kuras smeļas botās, par logu tīrītājiem, pēc kuriem neko vairs nevar redzēt, par čerkstošo un šņācošo SWH Rock, slīdēm pagriezienos, neatlaidīgajiem motociklistiem, maziem, jaukiem pārsteigumiem, sa-runām un sa-tējām un sa-brokastīm, šokolādi, tukšām baterijām, bildītēm, pienākuma apziņu un nekārtību.
Fanoju par peļķēm, kuras smeļas botās, par logu tīrītājiem, pēc kuriem neko vairs nevar redzēt, par čerkstošo un šņācošo SWH Rock, slīdēm pagriezienos, neatlaidīgajiem motociklistiem, maziem, jaukiem pārsteigumiem, sa-runām un sa-tējām un sa-brokastīm, šokolādi, tukšām baterijām, bildītēm, pienākuma apziņu un nekārtību.
Vakarnakt uztaisīju tēju, gribēju pielikt medu. No medus burkas pretī skatījās jauki burbulīši. Maniaks. Gaisma, statīvs, objektīvs, fotoaparāts...
Pilnīgs kosmoss.
Pilnīgs kosmoss.
Tas sākas lēnām kā skumju pavediens, kuru pavelkot, līdzi ripo un no skapjaugšas gāžas (blāķiem, pat ne viļņiem) viss viss viss. Un tad ej nu sazini, ej nu sazini.
Pietiek mazliet sasāpēties, lai uzreiz autopilotā pārskrietu otrā pusē, kur nekas, kur neko, kur nekam, kur tumsa.
Tu domā, ka tu gribi, lai tā ir?
Pietiek mazliet sasāpēties, lai uzreiz autopilotā pārskrietu otrā pusē, kur nekas, kur neko, kur nekam, kur tumsa.
Tu domā, ka tu gribi, lai tā ir?