Noglāstīt, ieaijāt miegā, atstāt durvis puspavērtas.
Izkāpt ārā uz sliekšņa, ieelpot āra gaisu,
pārmest fotosomu pār plecu.
Un atstāt apsūnot,
aizaugt un piebirt rudens lapām,
pārklāties putekļiem un zirnekļutīkliem
mūsu mīlestību.
Lai atgrieztos, kad viss būs beidzies,
ieskatītos caur tumšajiem, nemazgātajiem logiem,
pārkāptu izlūzušajām durvīm
un aizmigtu blakus.
Nav nekā pasakāma,
mēmi kustinu lūpas
skūpstiem.
Teikt, kas būs,
sajust, kas ir.
Kam, kam, kam, kam?
Katrs sevī ieslodzīts,
sāpošs,
notiesāts.
Ar svešu pasauli un vainu, un atbildību.