Varētu gulēt uz grīdas,
kamēr viss sabrūk.
Man šobrīd atkal bija vēlme
aizvērt maigi balkona durvis,
atvērt logu,
nedaudz pakavēties uz palodzes,
traukties lejup
(vai lekt ar izpletni, varbūt man vajag tikai to sajūtu.)
Un kāpēc nevar paraudāt.
Kāpēc nevar vienkārši pateikt - es uz brīdi iziešu no tavas dzīves, es vairs nevaru izturēt,
es esmu noguris mīlēt tevi, ļauj man uz brīdi mīlēt kādu citu.
Nē, nekas neizklausās pareizi,
jo vienīgais risinājums būtu iet prom pavisam,
bet kā pēc tam sadzīvot ar sevi.
Jau tagd ir grūti,
baigais maita,
nelietis,
ja vēl kāds zinātu.
Man ir kauns.
Par to, ka man pietiek drosmes būt tādam.
Un par to, ka man nepietiek drosmes atzīties un būt.
Garastāvoklis:: iedomātas asaras