vienu vakaru te man atsūtīja msg viens tāds puspaziņa. paziņa no pludmales. krievs, tāds teju vai smuks, ar savādu šarmu neveiklā ķermenī vai kaut kā tā. uzaicina mani uz tēju.

kaut kad sen atpakaļ bija viena ļoti sutīga un dūmakaina diena pludmalē. +35 vai kaut kā tā, un jūra kā spogulis, un cilvēku nemaz nebija - visi noteikti glābās no karstuma pagrabos. viņš teica - klau, ejam, es tev atsūkāšu. es teicu - ai, negribās.

un tagad es aizbraucu pie viņa uz tēju. viņa dzīvoklis ir jaunlaiku psuhodēlijas murgs kaut kāds - puse tādā pusgatavības stāvoklī, bet otra puse ieturēta labākajās tumšo koka paneļu, ziagojošo tapešu un smago zelta kliņķu tradīcijās. un mēs negatavajā pusē iedzeram tēju. viņš veikalā nopircis elitu. es vienu cigareti nomoku un mēģinu izdibināt, vai manī ir kaut gabaliņa iekāres. nu, čto mi budem delatj? ai, jebatsa nehochu - viņš attrauca.

*

no tā brīža līdz pat šim vakaram manī rūga un rūga kārtējā konstatācija par kādu jaunu nepatīkamu īpašību. vai, pareizāk, īpašību kopumu. tādu sakausējumu no savtīguma, pašpārliecinātības un zemiskuma. un nu nav pagājusi ne pusstunda kopš kritiskā masa beidzot tika sasniegta, un eksplozija notika.

tā gan nebija tāda atskārsme ar konkrētiem slēdzieniem, tā bija sajušanās izmestam no laivas, hops! re, draudziņ, hops! mister lieliskais, hops! re, īstenība, hops! tas ir kā paskatīties spogulī pēc kārtējās plastiskās operācijas, katru mēnesi jaunas, sejai paliekot tai pašai.

(oj, peldu, dzēris pa daudz laikam).

starp daudzajiem citiem murgiem šonakt, viens bija īpaši patīkams. par melnādāinu puiku, kam šlangs līdz ceļiem. un kaut kā man jau zemapziņā iesēdies, ka man vienmēr arī jādabū tas lielākais un labākais - tas aiziet jau līdz absurdam. tagad man pat grūti to iedomāties, bet, viņam atsūkājot, es sajutu tās resnās trubas galu atduramies man kuņģī. atceros, ka padomāju, ka vajadzētu dabūt vēl vienu tādu pašu no mugurpuses, un tad viņi iekšā satiktos.

nē, nav tā, ka man tikai nupat ir pielecis, cik mana slavētā ārpuse - gan izskats, gan, khe khe, prāts utt - atšķiras no samudrītās un puspuvušās iekšpuses. tur, dziļumos sēž velns, kurš priecājas par izvirtību, kam vajag baudu, baudu un vēlreiz baudu, kas nezin sāta un robežas nekam. fantāzijas lidojums? "tāda veselīga iezīme"? nu, ja tā fantāzija man lidotu vivaldi režīmā, es, domājams, būtu vestards šimkus, bet tagad es esmu kaut kāds latentais seksa manjaks. kā izlasīju viena jūzera bio - pista kuce. gejs. atbilstoši.

es pazūdu, pieviļu, piediršu, sameloju, ka saslimstu, bet tad, kad atkal uzrodos, mani uzņem un pieņem ar prieku. es ļoti labi māku melot.

vai arī nespēju izrauties no pusaudža sindromiem par apvainošanos un "es vairāk ar tevi nerunāšu". varbūt man nepielec, ka viss īstenībā notiek savādāk. tā - ar lielāku vieglumu un... jā, nopietnību. visi apsver un kalkulē, izrēķina, vai var atļauties tam pateikt, ka tas ir cūka, un tai pateikt, ka viņa tiešām ir duma. un vai vispār tas ir vajadzīgs.

tādā gadījumā, maniem meliem netic, bet izturas pret mani ar tādu kā mīļumu. jā, pret to seju, ko rādu.

ar otru seju es drāžos pa labi un pa kreisi, esmu pieradis pie daudziem partneriem, kā tāda aptrakusi siāmas kaķene, kurai nav un nav gana. es, tāpat kā kaķene, izdomāšu visādas viltības, lai tik tiktu pie runčiem. ja runči atsaucas. un ir manā gaumē.

daudz viņi daudzina, cik es kāds tur. bet tad, kad tiešām vajag, tad nevar nevienu dabūt. un jo dienas, jo aptrakušāks es kļūstu. rakstu uz iepazīšanās sludinājumiem un pats lieku sludinājumus. daudz jau atraksta, bet visi loši. un tad nepacietība ņem virsroku, un es kļūstu neiecietīgs, mēģinu visu nokārtot pārāk tieši, tā aizbaidīdams vēl palikušās iespējas.

iespējas, jā. iespējams, es varu iespēt būt citādāks. problēma ir iekš tā, ka vajag.

bet par spīti visam, es esmu kā devītās klases meitene, par kuru visiem pārējiem ir skaidrs - tā nu gan ir pārgulējusi ar visiem.

bet nav tā. jo es esmu ļoti izvēlīgs. un, ņemot vērā manas tēvzemes geju subkultūras nožēlojamo slimīgumu, mēs, tie izvēlīgie, kā gaiļi viens uz otru neskatāmies. un domājam viens par otru, ka esam augstprātīgi. bla bla bla. ne jau par to es gribu te rakstīt. tas, ka geju sabiedrība te ir šķērsa, tas tāpat ir skaidrs. grūti ir sevi noturēt.

brīžam ir grūti sevi noturēt perspektīvē no malas, jo, vairoties no sociālā gruzona, daudz kas automātiski pieklusinās vai pat apklusinās pavisam. nu, piemēram, vēl divus gadus atpakaļ es uz vienu no diviem ciema gejklubiem gāju, lai dabūtu vienu kārtīgu depresiju. bet tagad es to melno vietiņu apmeklēju teju katru nedēļu un priecājos līdz ar viņiem visiem tur. viņiem. esmu viens no viņiem. sākumā, nu, tad, kad es sāku tur iet biežāk, es sev iestāstīju, ka tas, kas mani tur fascinē, ir manis paša spēja to subkultūru pieņemt un uz tām pāris stundām tajā iejaukties iekšā. uz pāris stundām es pārtapu par vienu glamūrīgu pidaru.

nu, jā, eju es uz turieni, lai apmierinātu savu miesaskāri. lai dabūtu džeku uz nakti. viss notiek tā. esmu tur ap pusnakti. priekšējā bārā skan tehno. zālē skan tāds lēts popsīgs disko. bet nevis foršs popsīgs disko, bet tāds atšķaidīts - kā no radio. vai nu es esmu skaidrā, vai arī stipri appīpējies. es bārā paņemu ūdeni vai tēju. un parunājos ar pāris paziņām. pārsvarā ar tiem, ar kuriem man ir bijis sekss. bet ar dažiem no tiem es nemaz nerunāju, jo mums nav par ko runāt. ir vēl arī pāris tādi tipiņi, kluba mēbeles, ar kuriem vienmēr parunāju par to, cik tur ir šausmīgi. bet viņi vienmēr tur ir, un jau sen kā ir tikuši pāri gruzonam. ar alkoholu. ar aizmiršanos. ar saiešanu sviestā.

tad es dejoju. es dejoju citādāk, nekā tur pieņemts. es esmu kruts, un es to zinu. lai arī parasti tas mani iedzītu paranojā, tur man patīk, ka uz mani skatās. skatās ar iekāri acīs. es tur nocopēju katru smuko ārzemnieku, kas tur kādreiz parādās. un arī nesmukos. jo ar ārzemniekiem vienmēr var parunāt. viņi nav tik slimi. kā es.

mani pašu nodarbina sekss. vai pareizāk - mana kāre pēc tā. es notērēju nenormālas summas telefona rēķinā, jo miesaskārei es nespēju pretoties.

es jau varētu iet tualetē nodračīt, bet tas nav tas. smadzenēm vajadzīgi spēcīgāki impulsi. lieli locekļi. rievoti vēderi un bumbuļbicepsi. tad, kad esmu nolaidis pie datora ekrāna, sametās nelabi un dažreiz pat tik nelabi, ka visus savilktās bildītes izdzēšu. citreiz atkal nedzēšu, jo zinu, ka, ja man to nebūs, tad darīšu visu, lai tās atkal savā kompī kā kāmis savilktu.

un tad es kaunos par sevi. un es sāku kaunēties par sevi vispār - globāli. es daudz kaunos par sevi.

kauns mani dzen sevī pašā iekšā. kad nav kauna, viss ir kruta. pārējā laikā es baidos.

es nepatīku: dumām tīnēm un (dažreiz) tiem, kam es ieriebju.
es patīku: visiem pārējiem.

tu esi īpašs - trīs vārdi, kurus dzirdu pārāk bieži. es nezinu, ko lai ar tiem dara. nu, tiem vārdiem.

es esmu gejs. esmu ticis galā ar pašapziņas problēmām, bet lietas draud ieslīgt otrā grāvī. ar mani grib īepazīties un, visticamāk, arī pārgulēt vai visi ciema zilie. uz ielas man pakaļ atskatās gan v, gan s. es esmu bez dzimuma. es zinu, ka, ja drusku piekopšu sejas ādu un dabūšu daudz maz normālu figūru, atkauties vairs nebūs iespējams. jā, es to zinu.

ti un nas osobennij. es, protams, mulstu un mēģinu nomainīt tematu. parasti to saka tie, kurus visgrūtāk pamanīt. un tad es sāpinu. vai varbūt arī nesāpinu, jo viņi vai nepamanāmās viņas jau visi ir pie sevis pieraduši. varbūt tas viss ir tikai tāpēc, lai mani nostādītu neertā situācijā.

nezinu.