|
|
|
Jūlijs 10., 2005
23:13
es kaut kā nevaru no acīm prom aizdabūt tā puiša seju - ieslīpi novietotu man starp kājām. ievilinājis mani mežā, viņš neko citu negribēja, kā tikai atsūkāt. esmu daudz domājis par tiem maskulīnajiem džekiem, kuri ļoti konkrēti grib atsūkāt. neko citu. jo viņiem pat citādāk nestāv.. nu, varbūt ar meitenēm stāv, es nezinu. kā viņi tādi rodas?
(ok, jā, ir jau arī tie sāpīgie, kam, ejot garām, tu kā vibrējošu (jo balss trīc) čukstu dzirdi izteikto piedāvājumu: tu mutē dod, a?)
|
23:45
labi. ja jau, tad jau. daži malki cinisma.
tātad, ir arī tādi, kas migrē pa krūmiem, bet pēkšņi uzpeld un atritina savu mantību kādus desmit metrus no tevis. tas ir tāds putting moves paņēmiens. bet kā tādā situācijā būtu jārīkojas, kā jāatbild, es nezinu. sēž, skatās visu laiku kā paviāni, kuri iekāroši fotoaparātu. aizbaidīt tādus praktiski nav iespējams - tik pat, cik ir neprognozējams tas brīdis, kad viņi pēkšņi pazūd.
tad ir arī tādi, kas ļoti steidzīgi pārvietojas salīkuši, ar mugursomu vienā plecā, sandalēm kājās. matiem saņemtiem astē. tie parasti vispār nereaģē ne uz vienu, bet pēkšņi uzpeld kaut kur meža vidū, kur tevi izsekojuši pazūdam ar kādu citu. viņi parasti nekad nepeldās, smird un izskatās nekopti. uz citu ignoranci viņi atbild ar to pašu, bet spēj būt arī apbrīnojami nekaunīgi.
tad ir tāda brandža, kas koķetē pa lielu attālumu (pretēji pirmajiem), parasti nostājoties aiz krūmiem. tikai pēc silueta var spriest, kā vistiešākajā veidā viņi cenšas pievērst uzmanību, bet seju gan tie nerādīs un dažreiz pat bēgs, ja iesi klāt apzerīt. šie ir visnekaunīgākie un ietiepīgākie, un tos pavisam aizbaidīt praktiski nav iespējams, jo jebko tie uztvers drīzāk par aicinājumu.
tad ir tādi vientuļnieki, kas - visbiežāk, pusklibi - tenterē pa krūmiem un tas ir liels retums tādus ieraudzīt, jo izskatās, ka viņi paši diez vai zina, no kurienes tie nāk, un kurp dodas. vēl ir arī tādi spraunie un kraukšķīgie, perfektiem ķermeņiem, bet sirmām ūsām, caur kurām tie saspringti smaida un paātrināti un skaļi elpo. vēl ir tādi, kas vienmēr izliekas tevi neredzam - un nevis vienkārši ignorējot, bet kaut kā artistiski paslēpjot galvu dvielī vai iebēgot krūmos. key points šiet ir tas, ka šādi viņi vēl joprojām domā, ka izliekas (vismaz tā izskatās).
tad ir tādi, kam skatiens ir tāds stiklains. it kā puiši ok, bet grimasē ir kaut kas šaušalīgs. pat seksa laikā nereti paliek baisi, kas gan vēl varētu tapt uzņemts kā pluss, bet pēc tam ir vēl baisāk. par viņiem man pat nav vairāk ko piebilst. tas stiklainais, stingais skatiens pat smieklos, jā, pat smieklos tas ir tur. tas tur ir arī tad, kad jūs viens otram uzticaties.
(pārējie, protams, nav tik interesanti. tie iedalās nedabūnamajos, ņamamajos (plaši definēta, bet maza apjoma klase), rezerves variantos, ok, you're cool, bet varbūt citu reizi, vienkārši neglītajos un, visbeidzot, kretīnos. oh my, cik gan tas ar ir šausmīgi piedzimt par neglītu geju.)
|
|
|