vienu vakaru te man atsūtīja msg viens tāds puspaziņa. paziņa no pludmales. krievs, tāds teju vai smuks, ar savādu šarmu neveiklā ķermenī vai kaut kā tā. uzaicina mani uz tēju.

kaut kad sen atpakaļ bija viena ļoti sutīga un dūmakaina diena pludmalē. +35 vai kaut kā tā, un jūra kā spogulis, un cilvēku nemaz nebija - visi noteikti glābās no karstuma pagrabos. viņš teica - klau, ejam, es tev atsūkāšu. es teicu - ai, negribās.

un tagad es aizbraucu pie viņa uz tēju. viņa dzīvoklis ir jaunlaiku psuhodēlijas murgs kaut kāds - puse tādā pusgatavības stāvoklī, bet otra puse ieturēta labākajās tumšo koka paneļu, ziagojošo tapešu un smago zelta kliņķu tradīcijās. un mēs negatavajā pusē iedzeram tēju. viņš veikalā nopircis elitu. es vienu cigareti nomoku un mēģinu izdibināt, vai manī ir kaut gabaliņa iekāres. nu, čto mi budem delatj? ai, jebatsa nehochu - viņš attrauca.

*

no tā brīža līdz pat šim vakaram manī rūga un rūga kārtējā konstatācija par kādu jaunu nepatīkamu īpašību. vai, pareizāk, īpašību kopumu. tādu sakausējumu no savtīguma, pašpārliecinātības un zemiskuma. un nu nav pagājusi ne pusstunda kopš kritiskā masa beidzot tika sasniegta, un eksplozija notika.

tā gan nebija tāda atskārsme ar konkrētiem slēdzieniem, tā bija sajušanās izmestam no laivas, hops! re, draudziņ, hops! mister lieliskais, hops! re, īstenība, hops! tas ir kā paskatīties spogulī pēc kārtējās plastiskās operācijas, katru mēnesi jaunas, sejai paliekot tai pašai.

(oj, peldu, dzēris pa daudz laikam).