bet par spīti visam, es esmu kā devītās klases meitene, par kuru visiem pārējiem ir skaidrs - tā nu gan ir pārgulējusi ar visiem.

bet nav tā. jo es esmu ļoti izvēlīgs. un, ņemot vērā manas tēvzemes geju subkultūras nožēlojamo slimīgumu, mēs, tie izvēlīgie, kā gaiļi viens uz otru neskatāmies. un domājam viens par otru, ka esam augstprātīgi. bla bla bla. ne jau par to es gribu te rakstīt. tas, ka geju sabiedrība te ir šķērsa, tas tāpat ir skaidrs. grūti ir sevi noturēt.

brīžam ir grūti sevi noturēt perspektīvē no malas, jo, vairoties no sociālā gruzona, daudz kas automātiski pieklusinās vai pat apklusinās pavisam. nu, piemēram, vēl divus gadus atpakaļ es uz vienu no diviem ciema gejklubiem gāju, lai dabūtu vienu kārtīgu depresiju. bet tagad es to melno vietiņu apmeklēju teju katru nedēļu un priecājos līdz ar viņiem visiem tur. viņiem. esmu viens no viņiem. sākumā, nu, tad, kad es sāku tur iet biežāk, es sev iestāstīju, ka tas, kas mani tur fascinē, ir manis paša spēja to subkultūru pieņemt un uz tām pāris stundām tajā iejaukties iekšā. uz pāris stundām es pārtapu par vienu glamūrīgu pidaru.

nu, jā, eju es uz turieni, lai apmierinātu savu miesaskāri. lai dabūtu džeku uz nakti. viss notiek tā. esmu tur ap pusnakti. priekšējā bārā skan tehno. zālē skan tāds lēts popsīgs disko. bet nevis foršs popsīgs disko, bet tāds atšķaidīts - kā no radio. vai nu es esmu skaidrā, vai arī stipri appīpējies. es bārā paņemu ūdeni vai tēju. un parunājos ar pāris paziņām. pārsvarā ar tiem, ar kuriem man ir bijis sekss. bet ar dažiem no tiem es nemaz nerunāju, jo mums nav par ko runāt. ir vēl arī pāris tādi tipiņi, kluba mēbeles, ar kuriem vienmēr parunāju par to, cik tur ir šausmīgi. bet viņi vienmēr tur ir, un jau sen kā ir tikuši pāri gruzonam. ar alkoholu. ar aizmiršanos. ar saiešanu sviestā.

tad es dejoju. es dejoju citādāk, nekā tur pieņemts. es esmu kruts, un es to zinu. lai arī parasti tas mani iedzītu paranojā, tur man patīk, ka uz mani skatās. skatās ar iekāri acīs. es tur nocopēju katru smuko ārzemnieku, kas tur kādreiz parādās. un arī nesmukos. jo ar ārzemniekiem vienmēr var parunāt. viņi nav tik slimi. kā es.

es pazūdu, pieviļu, piediršu, sameloju, ka saslimstu, bet tad, kad atkal uzrodos, mani uzņem un pieņem ar prieku. es ļoti labi māku melot.

vai arī nespēju izrauties no pusaudža sindromiem par apvainošanos un "es vairāk ar tevi nerunāšu". varbūt man nepielec, ka viss īstenībā notiek savādāk. tā - ar lielāku vieglumu un... jā, nopietnību. visi apsver un kalkulē, izrēķina, vai var atļauties tam pateikt, ka tas ir cūka, un tai pateikt, ka viņa tiešām ir duma. un vai vispār tas ir vajadzīgs.

tādā gadījumā, maniem meliem netic, bet izturas pret mani ar tādu kā mīļumu. jā, pret to seju, ko rādu.

ar otru seju es drāžos pa labi un pa kreisi, esmu pieradis pie daudziem partneriem, kā tāda aptrakusi siāmas kaķene, kurai nav un nav gana. es, tāpat kā kaķene, izdomāšu visādas viltības, lai tik tiktu pie runčiem. ja runči atsaucas. un ir manā gaumē.

daudz viņi daudzina, cik es kāds tur. bet tad, kad tiešām vajag, tad nevar nevienu dabūt. un jo dienas, jo aptrakušāks es kļūstu. rakstu uz iepazīšanās sludinājumiem un pats lieku sludinājumus. daudz jau atraksta, bet visi loši. un tad nepacietība ņem virsroku, un es kļūstu neiecietīgs, mēģinu visu nokārtot pārāk tieši, tā aizbaidīdams vēl palikušās iespējas.

iespējas, jā. iespējams, es varu iespēt būt citādāks. problēma ir iekš tā, ka vajag.