| Pārdomas |
Jun. 26th, 2007|09:10 am |
|
Reizēm es domāju par to, kāpēc dzīvē gadās sastapt tādus cilvēkus, par kuriem jau pirmajā mirklī ir krasi pozitīvs vai krasi negatīvs iespaids. Nē, pat ne iespaids... Tādā kā sajūtu līmenī - piemēram, es vienkārši esmu atradusies ar to cilvēku vienā telpā, ne mēs esam runājušas, nekā, bet momentāli man pret viņu ir antipātijas. Tracina katra kustība, katrs žests un sejas vaibsts. Ne jau man tas cilvēks būtu ko nodarījis vai kā citādi, bet... jūtu absolūtu nepatiku un atgrūšanu. Nekā citādi es to nevaru iedomāties skaidrot, kā vien ar pazīšanos iepriekšējā dzīvē. Ja pirmais mirklis ir krasi pozitīvs - tātad esam bijuši draugi vai tuvi cilvēki iepriekš, bet ja krasi negatīvs - tad jau laikam bijām ienaidnieki kaut kad, kaut kur citur un ilgu, ilgu laiku atpakaļ... |
|
