nausee

Nu nepatīk man... Nepatīk man aizejoši tramvaji, kas aizripo pa sliedēm ar vienaldzību pret manu aizelsušos skrējienu... Tomēr tas liek domāt par lielo likteņa pieskārienu - par to, ka katrs sīkākais notikums un pavērsiens ir garās ķēdes miniatūrs posms, un, izraujot šo posmu, pārtrūkst ķēde; ievietojot citu posmu, veidojas pavisam cita ķēde, kas aizved gluži citā virzienā. Bet vai pareizā...?

                                          *          *          *

Domas aizplūst tālumā... Savādi noskatīties uz cilvēkiem, kas nesatikti vairākus gadus un aptvert, kā tie mainījušies sava izvēlētā ceļa, apkārtējās vides un personisko interešu ietekmē. Bet varbūt kaut kā augstāka, kaut kā iepriekšnoteikta vadīti...