|
Bija vakars, kad likās, ka dzīves jēga sāk sarukt. Bija diena, kad viss bija mīļš un labs, un viss notika kaut kā viegli, kaut kā pats no sevis. Bija vakardiena, kad uzzināju, ka tomēr... ka tomēr, jā, hmm, ka tagad jau pilnīgi noteikti viņas te nākamnedēļ vairs nebūs, un ko tad šeit darīšu es... Ja aiziet cilvēks, kas bija viens no iemesliem, kas mani atturēja pieņemt lēmumu. Hmm, redzēsim. Varbūt arī manai nogaidīšanai drīz pienāks gals. Atkarīgs arī no tā, kādas pārmaiņas te gaidāmas tuvāko nedēļu laikā.
Un tas vārds man tā ir apnicis... Vai varētu to nepieminēt?!? Katru reizi to izdzirdot, kaut kas manī savelkas čokurā - aiz nepatikas. Nu, varbūt drīzāk aiz sāpēm, ko nes nepatīkamas atmiņas, varbūt neliela baiļu deva... |
