| Neziņā |
Apr. 12th, 2007|01:50 pm |
|
Brīžiem tomēr šķiet, ka kausiņš tūlīt būs pilns. Tad atkal mierpilnie brīži, kad es varu darīt mierīgi, kad viss labi sanāk un šķiet pat, ka ir pietiekami enerģijas un arī prieka. Līdz to apspiež... Nobloķē tā, ka ūdens smeļas mutē, tā, ka vairs neesmu spējīga normāli funkcionēt... Sekojoši uzpeld visādas aizmāršības, neapdomības, pat raudulības. Jap, tas vakar bija jānorij, jo tieši neīstajā brīdī pa durvīm ienāca cilvēks. Nu kā tad es tā izgāzīšos sveša klātbūtnē... Un, kad kausiņš gandrīz pilns, tad atkal gribās izdarīt to, ko grasījos darīt jau pirms vairākiem mēnešiem. Bet nē, nē, tas nav tik viegli. Viss būtu viegli, ja nebūtu nekādas saiknes, nebūtu to enerģijas un priekpilno brīžu, nebūtu pieraduma pie cilvēka. Jā, īpaši viena cilvēka, ar ko labi sarasts. Pie otra nekad līdz galam nepieradīšu, nekad nepielaidīšu sev tuvāk klāt, jo tik pašapziņas un lepnuma man pietiek. Kaut kā apnicis sapratnes un pateicības vietā saņemt kritiku un nopēlumu. Bet es tomēr esmu viena no balsta: mēs taču esam tieši tik, cik nepieciešams, lai kaut kā vēl noturētos. Un tas ir it kā manī runātu divas puses, divi svara kausi raustītu katrs uz savu pusi. |
|
