|
Ak, svabadā, ak, svabadā... Vai no tevis Džims vairs dzers...?
Kaut kas pavisam savādi ir pagriezies. Jā, man gribās kliegt aiz piepildījuma, jo laikam jau tomēr tas IR noticis - šis pagrieziena punkts, pēc kura tik kaismīgi ilgojos. Un man pat ir pamatotas aizdomas, ka pagrieziens notika manī, tie nebija kādi ārēji apstākļi, tā biju es, kurai bija jāmainās, kurai bija beidzot jāatjēdzas un jābeidz stigt kaut kādu kompleksu grēdā, kas aizmālē acis, aizmiglo uztveri un tik ļoti paaugstina jūtīguma slieksni. Toreiz tiešām likās, ka mans mazais mēra kausiņš nu ir pilns līdz malām, ka vai bail... Ka vai atmiņā nāca Gētes darbs "Vertera ciešanas"... Un sajūta, ka viss ir pret mani... Tagad - tagad tas viss ir kaut kur tālu, it kā būtu noslēpts dziļā pagātnē. Pietiek par to visu uztraukties, man taču ir lietas, par ko svarīgāk domāt un apsvērt, un galvenais... dzīves enerģija. Tā ir atgriezusies, tā ir manī. Un par to man tiešām tikai prieks. Es beidzot atkal redzu ceļu - tas vairs nav tumšām ēnām un dzelkšņiem klāts, tā ir brīvība... ES MĪLU BRĪVĪBU!!! |
