|
Mar. 6th, 2007|01:21 pm |
|
Sen nebiju tā jutusies. Ta, ka nespēju pateikt savu noskaņojumu, tā ka diezgan ātri viss mainās, tā ka pati neko nesaprotu. No rīta manī bija iedvesma, to es skaidri sajutu. Bet drīz tā savilkās visai izmocītā grimasē - tā, gabaliņu pa gabaliņam. Tā, ka sāpīgi izgaršot dzīvi, redzēt sevi saviebjamies, sajūtot dzīves rūgtumu uz mēles. Kaut kādu absolūto pelēcību, kas tuvojas kā liels lakats - tieši virsū. Neizbēgami, liktenīgi. |
|
