|
Nepateiktais, neizdzīvotais. Bailes tālāk būt, tālāk eksistēt. Kaut kāda nepanesami milzīga vēlme pēc miera, pēc vienkāršības.
Gribēt un negribēt sajūta iedzen stūrī. Par to, ka varbūt pat gribētos sevī vienaldzību, to nekādo sajūtu, bet no otras puses, man ir bail no vienaldzības. Izmisīgi bail neko nejust - man šķiet, ka tā ir pārāk baisa sajūta priekš manis. Un tomēr dažreiz man sāk likties, ka labāk es būtu vienaldzības iemiesojums, brīžos, kad ir pārāk nepanesami smagi izturēt ļauno emociju vilni.
Kliegt, kliegt debesīs un meklēt vainu... sevī. Par to, kāpēc tā notiek. Kāpēc, kāpēc. Mūžīgais kāpēc.
Un vēl... atklājot lietas, par ko man nebija ne jausmas līdz šim. Par to, kas izrādās tik izplatīts mūsu sabiedrībā. Vai patiešām katram ir paslēpušās milzu problēmas, ar kurām paši nekādi netiekam galā, vismaz ne ar dabiskiem palīglīdzekļiem... Varbūt mani pārāk daudz kas pārsteidz pēdējā laikā. Bet par aizdomīguma pilno tādēļ jau nepārvērtīšos... |
