|
Kāds dažus gadus vecs
Maryl
Aizspogulija
šķelt tumšo cerību viļņus
vēlos...
tavu atspulgu spogulī ieraudzīt-
bezkrāsainajā
savu elpu zemei atdot
klusumā...
un ieelpot zvaigžņu gaismu
pusnakts atbalsī...
kāpjot debesīs bezgalīgajās
pa dūmu vītām trepēm,
krītot izplest spārnus,
lai nesajustu kritiena smeldzi...
laiks burvībai sākties,
caur lauskām
aizspogulijā tiekties...
...un es apsēdos pie rakstāmgalda un paraudzījos tajā šķietami svešajā un neparastajā sejā, kas uz mani lūkojās no spoguļa. Nē...tā bija kāda būtne, kas raudzījās manī no spoguļa otrās puses. No aizspogulijas. Es viņu pirmajā brīdī nepazinu. „Vai tā esi tu, Sister Left?”... Atbildes vietā es saņēmu vienu vārgu atbalsi no aizspogulijas.
Viņa bija Highway Girl... Viņai bija tumšbrūnas acis, kurās dažkārt kvēloja tik hipnotizējošs skatiens. Katru rītu viņa stāvēja uz lielceļa manā sapnī, brūnajiem matiem vējā plīvojot. Viņa pati vēl nemaz nenojauš, ka ir Highway Girl.
Sveces. Vējš. Saburzīta, čaukstoša lapa aizlido papīrgroza rajonā. Kā gan izskatītos spogulis, ja tajā vispār nebūtu atspulga?...
Viņš man ļāva izvēlēties vienu no divām kapsulām- sarkano vai zilo. Es paņēmu sarkano. Un ceļojums lejup pa truša alu varēja sākties.
Mēs ar Highway Girl ik brīdi kāpjam debesīs pa varavīksni, katra no savas puses. Taču mēs nekad nesatiekamies... Neredzams spēks starp mums liek stiklu- viņa mani redz un es viņu arī, bet, stiepjot roku pieskārienam, mani pirksti atduras pret stiklu. Nesalaužamu stiklu, un tobrīd es labāk būtu vēlējusies, kaut mani pirksti asiņotu no tajos sadūrušajām stikla lauskām.
Es itin labi zinu šo ceļu un to, kur tas aizved. Un es zinu, ka nevēlos tur atkal nonākt. Tāpēc es izvēlējos sarkano kapsulu. Un spogulis ievilka mani iekšā. Tikai melns caurums un gandrīz vai nepanesams vieglums spārnos. Lidot un lidot, un nepagurt...
Simtiem reižu es sev jautāju, kur ir patiesība. Bet tā neatsaucās. Un tad es ļāvos pasaulīgajām sarunām ar Highway Girl. Visu nakti, līdz logā iezagās spilgtas gaismas strēles un rotaļājās ar mežģīņotajiem aizkariem.
Tur- aizspogulijā- ir pavisam savādāk. Man nebija ne laika, ne telpas izjūtas. Un man neapnika lidot. Varbūt es lidoju dienu, varbūt- trīs, bet varbūt nedēļu. Es tikai baudīju saviļņojumu un priecājos par aizvien jaunajiem apvāršņiem. Tā vienkārši, it kā nekas neeksistētu. It kā arī es pati neeksistētu. Vien kaut kāda ilūzija, tēls. Kā sapnis dziļā miegā. Tikai es pat nedomāju par pamošanos.
Esmu sapņotāja. Dienas sapņi pie manis atnāk paši, es tos pat neaicinu. Vienalga- raugoties lietus lāšu kaisītā logā, sēžot garlaicīgā lekcijā vai braucot sabiedriskajā transportā,- visur man seko dienas sapņi. Tie ir nebēdnīgi un brīvi, pilnībā atrauti no dzīves realitātes. Jeb, pareizāk sakot, tā, kas tiek saukta par realitāti- varbūt tā ir tikai nezināmu būtņu iepotēta ilūzija par realitāti. Vai tiešām šajā iluzorajā realitātē ceļojums nākotnē sola vien sastapšanos ar pagātni?
Sapņi miegā. Reizēm tik spilgti un tik reāli- ja mēs no tiem nespētu pamosties, kā gan mēs atšķirtu sapni no realitātes? Šo jautājumu es uzdodu Highway Girl, un viņa klusējot dziļi lūkojas man acīs.
Es zinu, ka patiesība ir manī, un visa dzīve paiet tās meklējumos.
Viss manī bija atslābis, joprojām es pat ne mazākajā ķermeņa daļā nejūtu nogurumu. Vai truša ala ir bezgalīga? Vai arī tas ir nezināmas rokas iezīmēts ceļš, kura galā es sastapšos ar patiesību? Bet varbūt viss sastāv no bezgalībām? Vai eksistē bezdibeņi, kuros vēl nav iemaldījusies neviena kāja? Nē, kaut kas nav tā. Pārāk daudz jautājumu. Pārāk daudz...
Kaut kas, kas aiznes projām sāpes, kaut kas, kas liek apstāties... Mēs sēdējām uz grīdas starp sarkaniem japāņu stila spilveniem un malkojām vīnu no trauslām kristāla glāzēm. Gluži mājīgā atmosfērā varēja atkal iegrimt pasaulīgajā, bet nē... Es biju pārāk nogurusi no tā, tas smacēja. „Mēs joprojām esam jauni, atsacīties neprotot,” dziedāja balss magnetafonā, un es piecēlos, lai atvērtu logu un apsēstos uz palodzes. Jāizsāp, kas atkal pazaudēts...
Es jūtos kā naktsputns, kā eņģelis. Mani spārni tik sveloši... Varbūt tie bija melni, nezinu- es centos uz tiem palūkoties, taču neko neredzēju. Es vienkārši tos jutu- maigus un pieglaimīgus, kas tik brīvi cilājās un pletās bezgalīgajā lidojumā. Ceļojums ārpus laika un telpas. Izjūtas kā sapnī, bet varbūt tieši tā ir vispatiesākā īstenības un realitātes garša? Es sajutu, kā viena pēc otras manas smadzeņu šūnas atbrīvojās no iepotētajiem pasaules maldiem. Prāts kļuva arvien brīvāks.
Es nosēdēju uz palodzes visu atlikušo dienu, pa šo laiku roka pati bija uzzīmējusi padsmit skices burtnīcā. Debesīs rotājās pilnmēness, un es kā apstulbusi tajā raudzījos. Highway Girl iededza piecas sveces. Es gribēju ko teikt, bet visi vārdi pārvērtās pelnos, pirms tos paspēju izteikt. Es biju pilnīgā mēness varā.
Lidojot manās smadzenēs pulsēja kādas dziesmas vārdi. „Out of the dark... into the light...” Ķerot vēju, es pirmoreiz tā pa īstam apjautu, cik gan nekontrolējams ir laiks. Smadzenēs kā fotofilmiņa pazibēja visa dzīve. Kadrs pēc kadra, bez fiksācijas. Katrs kadrs bija kā mirklis mūžībā, ar visām tā laika izjūtām. Mulsinoši un dzīvīgi. Īstenības atspulgs nepārredzamā, bezgalīgā okeānā. Tad viļņi un... es sajutu mirkli, kurā atrodos pašlaik. Trieciens...
...es atrodos uz grīdas pie rakstāmgalda, uz kura stāvēja saplēsts spogulis. Lauskas mētājās pa visu galdu, dažas no tām sadūrušās man rokās un uzgleznojušas tajās tumšsarkanas asins tērcītes. Turpat uz grīdas gulēja sarkanā kapsula...
Aiz loga dziedāja putni, dzestrs agra rīta gaiss ielauzās istabā. Gultā bija aizmigusi Highway Girl, un tumšbrūnās matu šķipsnas pārklāja viņas seju. Kāds man reiz teica, ka cilvēki ir tik skaisti, kad guļ... | 