|
Jan. 2nd, 2007|12:45 pm |
|
Vakardien vakarā, kad pārējie sēdēja virtuvē pie zoles partijas, bet es gulšņāju dīvānā un ar vienu aci skatījos TV filmu, es sajutu atkal tuvojamies to neizbēgamību. Pelēcības un skaudruma apziņa bija ieķepusi manī kā lipīga sniega pika. Strauji iezagās ikdiena un atrautība - jau skaidri sajutu, kā atdalos no pārējiem pret savu gribu. Kur paliks spēku uzkrāšana un miegs, kur paliks jautrība un sarunas, manis tur vairs nebūs. Doties pretī tumsai un miklajam asfaltam, un tukšajām ielām ar vientulīgo autobusa pieturu. Un nekas, ka laiks izšķiests un bezjēdzīgs, nekas... |
|
