| Tuksneša vēji |
Aug. 13th, 2005|06:35 pm |
|
Vēja šalkas kaut kur tālumā, aiz tuksneša smiltīm... Ritmiski pukstoša sirds manā plaukstā... Pieverot acis, sajūta ir kā transā. Un kāpēc gan ne? Dienas aizskrien man garām un reizēm aizdomājos, cik bezjēdzīgi vai jēdzīgi es nolietoju savu dzīvi... Apēdu to kumosu pa kumosam, lāgā nepaspēdama sakošļāt. Un tomēr manī ir apņemšanās kaut uz brīdi apstāties un izgaršot to... Arī pagriežot galvu sānis no datora un apstājoties skatienam pie manas dusošās saulītes - arī tā ir dzīves izgaršošana. Vērot un domāt - domāt viegli. Jo domāt smagi tādiem cilvēkiem kā es, tas var beigties bēdīgi, es neesmu tik stipra, kā reizēm liekas... Bet arī vāja tikai reizēm, es vienkārši neprotu izmantot visu, kas man dots, es joprojām meklēju... Meklēju trepes, pa kurām kāpt uz debesīm un pa ceļam mazliet sevi samīlēt... :) Bet sirds plaukstā turpina pukstēt, tā vēl ir tik dzīva... |
|
