| ***Lauskās*** |
Aug. 10th, 2005|10:26 am |
It kā ar pusaplauztiem spārniem vēl mēģināt lidot. Censties norobežoties no tā, kas lieks un kas dara pāri - mans vājums... Sāpes klusumā, kaut kur aiz kokiem paslēpies vējš. Un šalkoņa.
Kaut kā kopējā fonā ielūkojoties, liekas, ka ir tik labi, ir tāds miers. Bet ir brīži, kad uzmācas skumju vītās atmiņas. Nē, pat ne skumju... Ne skumju, tas ir kas tāds - daudz vairāk, daudz sāpīgāk... Ar neziņu ciešās skavās - reizēm neizturami... Bet pāries, viss jau pāriet. Laiks tomēr ir spēcīga vienība... |
|
