nausee

     Kur palikušas manas piektdienas? Tās - saulainās, mīļās un dzīvespriecīgās... Tās, kas enerģijas un dzīvesdziņas pilnas... Nu jau otrā piektdiena pēc kārtas man ir nejauka. Tāda, kad vissīkākā nepatīkamā lieta tracina, izsit no līdzsvara, un problēmas liekas saasinājušās. Gandrīz vai kamols strēgst kaklā. Kaut gan ik pa laiciņam nedaudz atmaigstu, uz brīdi liekas, ka viss nemaz nav tik nejauki un slikti, bet tad atkal. Atkal krāsas sabiezē, mākoņi sablīvējas tieši virs galvas. Un neko nelīdz apziņa, ka ir pēdējā darba diena nedēļā, ka tas nozīmē lielāku brīvību, atpūtu un izvēles iespējas.

   Bet ir - ir tie mazie mirklīši, kad iedomājos par kaut ko jaukāku - piemēram, ko mēs darīsim Lāčplēša dienā; par to, cik silti un labi patiesībā ir mājās; par rokām, kas apskauj un nomierina; par laisku sestdienas rītu. Manas jēgpilnās lietas, vietas un cilvēki. Jā, ko gan es bez tā visa darītu...