| |
[Jun. 10th, 2008|03:15 pm] |
| [ | mood |
| |  full | ] |
| [ | music |
| | Sinead O`Connor - Thank you for hearing me | ] |
Kafija - nedaudz par rūgtu. Laiks - nedaudz par vēsu. Nedaudz par spēcīgs vējš, lai diena būtu ideāla. Noskaņas nedaudz par melanholisku, tomēr gana saldas, lai gribētos tajās uzkavēties ilgāk. Vakardien vakarā es aizdomājos, ka mazliet dzīvoju viņos. Mazliet aizrāvusies, mazliet iemīlējusies, mazliet atrautībā no visa, pāris milimetrus virs zemes. Sapratu, kā man tomēr ļoti pietrūkst un ko nevēlētos pilnībā izlaist no savas dzīves, pamest un neturpināt attīstīt. Gribētos paņemt sauju pagātnes - tā, kas tur skaistākais, kas iedvesmotākais, kas enerģiskākais; un izkaisīt uz ceļa, kas ved uz nākotni. |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2008|03:23 pm] |
| [ | mood |
| | full | ] |
Savādi tā vienlaicīgi uztvert kā čaulu, kas nav tas svarīgākais, jo tikai apslēpj un reizēm pat traucē saskatīt iekšējo; tai pat laikā vēlēties par to rūpēties un izpaust sevi - tieši caur to. Un ar ārišķībām, jo reizēm tā var pateikt pasaulei tik daudz ko; un izpaust, izpaust, izpausties... |
|
|
