[	mood	|	depressed	]
[	music	|	Muse - Hoodoo	]

Sajukt prātā kaut kādu nepiepildītu sapņu dēļ. Savu sapņu dēļ. Nē, bet patiesībā ne jau tādēļ. Ne par to ir stāsts. Bet par vientulību.

Sekunžu kadri - šļirces, baltie pulverīši, ripas plaukstā. Ripas baltās, ripas krāsainās - to no rīta, to pusdienās, to vakarā un vēl vienu uz nakti. Acumriklīga bauda, acumirklīga dzīve. Ieroči; asinis. Un acumirklī attopies bez rokas slimnīcā, attopies ar tumši, tumši ziliem riņķiem zem acīm, attopies izdēdējusi baltās klīnikas sienās. Vienalga, bet kaut kur attopies - tad, kad ir jau pārāk vēlu, lai visu glābtu. Dzīve ir nepielūdzama.

Nē, ne par mani. Bet par manām asarām pēc Requiem for a dream (kaut gan daudzuma ziņā nepārspēja Dejotāju tumsā). Ļoti, ļoti aizskāra. Ļoti lika aizdomāties par visu, par dzīvi. Un par neizsāpēto arī.

Vakar es ticu, ka tas bija kārtējais likteņa pirksts. Satikt tieši to cilvēku, kurš parāda ceļu. Un es beidzot tur biju!!! Biju un noteikti atgriezīšos, īpaši, jo fotoaparātam nosēdās baterijas (un pietrūka arī lukturīša, un kā vēl pietrūka!). Fantastiska sajūta tur, uz jumta, tumsā, pirms tam kāpjot pa trepēm bez pierastās sienas labajā pusē. Tur, kur vienmēr esmu sapņojusi nonākt, pabūt, apskatīties un sajust. To gruvešu sajūtu. To, ka kādreiz tur ir bijis kaut kas vesels, kaut kas ierasts, kaut kas, kas darbojas. Bet tagad ir tikai ēna, tikai gruveši un lauskas, kas skan zem zolēm. Tikai sabrukušu sapņu kaudze, mirušas lietas.

Bet rītdien es iedzeršu šampanieti viena pati ar sevi par divu gadu jubileju [lasīt: par savu vientulību] un sapņos sēdēšu restorānā ar iedomātu cilvēku, kas man pasniegs ziedus, noskūpstīs un saskandinās ar mani šampanieša glāzi. Kuš - viss taču būs citādi, viss būs labāk. Kaut kad - nākotnē. Kaut kad, kaut kad, kaut kad... Tukši atbalsojas manā galvā...