[	mood	|	thoughtful	]
[	music	|	Dead Can Dance - Threshold	]

     Pati nezinu, kādu un cik lielu vai pavisam nelielu iespaidu uz mani atstāj Sartrs.

Jautājums par eksistenci - bet manā izpratnē ir divas atšķirīgas lietas: eksistence un dzīvošana. Jā, ir, kas eksistē un ir kas dzīvo. Es zinu, kāpēc es dzīvoju. Es zinu, kādas ir manas vērtības, man interesē globālas lietas un pirmsākumi. Nē, man nav bijis tāda veida nelabums. Nav bijis, un to es saistu ar vērtībām, atkarībām, ar to, ko dzīvē šobrīd esmu pārņemta. Varbūt arī vēlētos ko nedaudz mainīt. Taču man nav svešas "Nelabumā" paustās idejas, es reizēm daudz domāju par to. Un man liekas ļoti piederīgi tramvajā lasīt Sartru, jo mājupceļš vienatnē brēc pēc laika aizpildīšanas, pēc koncentrēšanās uz ko citu, nevis tām ļaužu masām, tām daudzajām miesām, [īpaši ziemas laikā mēteļos un jakās, daudz, daudz auduma, pārāk daudz] kas tev visapkārt - tas reizēm mēdz būt tracinoši, tomēr... Nē, manī nav ļaunuma pret viņiem, nav. Nekad nav bijis.

     Bet pirms Sartra bija vecā pleiliste MP3 pleijerī... Tā iekļāva Mensona "Kinderfeld". Un tieši braucot transportā man īpaši patika to klausīties - es iztēlē redzēju it kā klipu šai dziesmai. Balsis galvā, it kā divas pretējas puses cilvēkā, viena tāda kā apsēsta, mēģina kaut ko iestāstīt. Čukst turpat pie pašas auss. Cilvēks to dzird kaut kur tālumā, tā transcendentāli - kā kad darbojas intuīcija un nojausmas. Un varbūt domā, ka ar viņu kaut kas īsti nav kārtībā. Un sejas... tādas, kuras pauž vajāšanas māniju - satrauktas, aizdomu pilnas, skatās apkārt, acis šaudās. Bet balsis ir tepat blakus - plūst cilvēkiem visapkārt it kā mirušo elpa no paralēlās pasaules, no citām dimensijām, kaut arī tik tuvu, tuvu...