[	mood	|	thoughtful	]
[	music	|	Linda - Agonija	]

     It kā diezgan draņķīga diena, tomēr labs nobeigums. Dažviet bija tā, ka likās, ka nupat jau būs tas trauciņš pilns - tik sakāpināti, un pati bez maz vai gaidu: nu, kad nu būs pēdējais piliens?!?

     Lindas "Agonija" griež tāpat kā Muse "Micro cuts". Jā, tieši tikpat spēcīgi, es sajūtu tās smeldzīgās sāpes, it kā vienlaikus tā mazohistiski arī baudot šo mūziku. Protams, ka atrodot tur arī tik daudz pozitīva, tik daudz skaista. Jo skaistums ar sāpēm iet roku rokā. Tā smeldze iet caur mani un griež spēcīgi. Vivaldi savukārt negriež, tas vienkārši skumdina. Vieglas, kaut varbūt arī bezgalīgas skumjas, tomēr bez sāpēm, bez smeldzes. Savādāk.

     Es māku dzīvot tikai ar sāpēm.