[	mood	|	thoughtful	]
[	music	|	Depeche Mode - Only when I loose myself	]

     Darba dienas beigu daļa. Apēsts putotais jogurts, pavadīta pusdienpauze kopā ar kolēģi, kas it kā patīk, bet bieži vien arī tracina. Tracina atsevišķas darbības, teikumi, uzbāzība nevietā un nelaikā, pārmērīga interese par maniem privātajiem sīkumiem. Un tad sēdēt tādu nopietnu sejas izteiksmi un iekšēji vārīties dusmās par to, ka neliek mierā. Dažreiz tas patiešām izved...

     Ir tādi vārdi, kas mani spēcīgi satrauc, un ir tādi, kas ļoti labi nomierina. Vārdiem, kas raksturo attieksmi (vai arī, kā es pati to uztveru) ir ļoti cieša saikne ar manām izjūtām. Mana vājība jau sen kā ir bijusi pārlieku lielais jūtīgums. Varbūt, ka nekad līdz galam neatbrīvošos no kompleksiem, varbūt tas tā arī paliks galvā - tas, kas jau no bērnības līdzi velkās... Pavisam agrā bērnībā bija daudz vienkāršāk, jo tad tev nekas netika atņemts. Nekas. Tikai dots, tikai siltums un mīlestība visapkārt. Tikai sajūta, ka visi velta uzmanību, ka vari būt labākā viņu acīs, ka tevi ciena un rēķinās.

    Piezvanīja un pateica man vajadzīgos nomierinošos vārdus, tā ka atkal jau jūtos pavisam mierīgi un jauki, gaidu vakaru, kad varēšu piesēsties pie jaunās kastes. :)