[	mood	|	restless	]
[	music	|	kaiju klaigas dvēselē	]

   Vakar pusdienlaikā mēs braucām mašīnā uz Lidiņu un tad es sajutu visspēcīgāk. Nekad man vēl nebija tā bijis. Jā, kaut gan pēc divām neizgulētām naktīm un dažām nepatīkamām situācijām, iespējams, ka tam visam bija kāda saistība. Bet... es sajutu šaušalīgu nelabumu - tādu, kas būtu ļoti ļaunas priekšnojautas. Nespēju saprast, kas tieši notiks, tad uz mirkli ienāca prātā, ka mēs avarēsim (...)  Tomēr tā nenotika. Un tad es protams, neko īsti nespēju ieēst, sēdēju pie galda un baidījos no neveiklās situācijas, kad man būtu jāskrien vemt. Bet arī tas tomēr nenotika, es noturējos...  Sēdēju tur, tikko manāmi trīcēju un gaidīju, kad varēšu tikt prom.                                                                                               Arī tagad vēl turos, bet joprojām jūtos izmocīta garīgi un fiziski. Naktīs nevaru gulēt, kaut arī tas īsti nav bezmiegs, jo esmu gurda un sagurusi. Nav spēka, nav nekā. Bet joprojām mīlu... Tas mani pagaidām uztur pie dzīvības.