[

mood

|

apathetic

]

   Ja vien šīs sienas spētu runāt… Jā, ko gan visu varētu pastāstīt mūsu sienas, ja tās spētu runāt… Par to, kā miegā mainās mūsu elpa [jā, jā, sienas redz arī tumsā – kā naktsputni!], par to, cik reizes naktī pagriežamies uz otriem sāniem, par to, cik asaras izlejam vai arī „norijam”, par to, cik ilgs laiks paiet, izlasot vienu grāmatas lappusi, un cik ātri šajā brīdi skraida acu zīlītes… Par to, kā cīnāmies ar uzmācīgo depresiju, vai gluži otrādi – padodamies tai… Par to, kā dziedam līdzi kādam radio vai ierakstu atskaņotam gabalam, par to, kā pie sevis dungojam… Par to, kādu sejas izteiksmi pieņemam, iegrimuši dienasgrāmatas rakstīšanā vai aizgrābjoši sekojot līdzi kādas iemīļotas filmas epizodei… Par to, kā domās pieskaramies mīļotajam cilvēkam, par to, kā masturbējam… Par to, kā ielienam gultā manāmā dzēruma stadijā un cīnāmies ar „karuseli”, izmisīgi vēloties ātrāk iemigt… Par to… Jā, par visu. Par visu, ko darām, esot vienatnē – aci pret aci ar sevi. Un par to, kādi esam, kad krīt maskas – kad nav jāpilda it neviena sabiedrības uzliktā loma vai statuss… Kad esam kaili un tik neaizsargāti, tik ievainojami… Bez bruņām. Bez aizsardzības mehānismiem. Bez robežām…

   Un tur jau mēs esam – pārnākuši mājās no ikdienas darbiem, nometam ciešos uzvalciņus uz gultas un labsajūtā malkojot kafiju, atviegloti uzelpojam… Varam palaist vaļīgāk grožus un tiešā vai simboliskā veidā uzvilkt mājas halātiņu un ielīst siltās pūkainās mājas čībās [tas nekas, ja pat ar lācīšiem!]. Un tajā brīdī aizplūst viss. Viss, izņemot dabiskumu. Īsts un neslēpts dabiskums – tik svēts kā reliģisku fanātiķu apbrīnota ikona. Par ko gan mūs pārvērtusi šī dzīve…