| Break |
[Jul. 14th, 2005|03:04 pm] |
| [ | mood |
| |  calm | ] |
Man ir minisvārki. Sēžu krēslā un ēdu meloni, tās sula tek uz maniem kailajiem augšstilbiem. Un tad līdz ar tādām savādi kņudošām sajūtām sulas tērcītes notek pa kājām. Vasaras apstulbums.
Laikā, kad mana svārstība sit augstu vilni un tomēr galu galā esmu nosliekusies uz vienu pusi un it kā(?) pieņēmusi lēmumu, sāk šķobīties citas šķautnes, citas sastāvdaļas. Es nemāku sadzīvot ar cilvēkiem. Bet neviens jau nemāk. Kur labāk "pievērt acis", to es zinu diezgan droši, bet kad to vajag... Reizēm vienkārši nespēju... Reizēm kļūstu pārāk cilvēciska, pārāk vāja un nesavaldīga. Tomēr vienmēr ierodas tāds "nākamais rīts" un visu izmaina. Padara blāvāku, maznozīmīgāku, notušē visu, kas netīrs... Kārtējais karuselis, kārtējās šūpoles. Pat rodas sajūta, ka šajā pasaulē nekas nav viennozīmīgs. Un laikam jau nav arī :)
Bet mērķi nostabilizējas, un tas ir labi - es zinu, ka tas ir labi, tā nav tikai sevis mierināšana. |
|
|
