|
Prom no murgiem, prom! Negribu.
Kaut kāda māja (ja, laikam māja, ne dzīvoklis), es tur esmu... Vēl daži - viens no viņiem I. Kaut kā pa pusei viss sajaucies ar realitāti, jo arī sapnī biju neizgulējusies, gāju mazliet atlaisties. Vēlāk tie pārējie (kas tie īsti bija, nesapratu - attāli paziņas laikam) un I. kaut kur iet prom - es mazliet pamodusies, jautāju, kur viņi dodas. Uz veikalu vai tamlīdzīgi. OK. Es drīz vairs neguļu, staigāju pa māju, aizeju uz virtuvi. Tur nav auksti, kaut gan logs ir vaļā, vējo, tumšs. Un caur logu iekrīt neliels koka zars. Tas ripo pie manis. Jā, kur es, tur viņš [tas]. Es istabā, arī zars ripo tajā virzienā. Bija bail, tumšs un riebīgi. Un tagad neatceros, kā man izdevās paslēpties no tā. Bet tad zvanu I., jo ir pagājis ilgs laiks, bet viņu joprojām nav atpakaļ. Zvanu ne no sava telefona - pašā sākumā sadzirdu I. balsi, bet tad vairs ne. Tad fonā skan divu pazīstamu cilvēku balsis, it kā norisinātos divas paralēlas telefona sarunas. Labi, lieku nost, un zvanīšu no sava telefona... Un tad arī pamodos.
Pirms tā visa redzēju vēl dažas lietas, dažus atsevišķus cilvēkus un notikumus un tas viss patiešām laikam bija vakardienas iespaidā. Izņemot vienu no lietām - es skūpstījos ar vienu senu draudzeni, kuru dzīvē neesmu satikusi vairākus gadus. Mēdz būt reizes, kad sapņus ir grūti atšķirt no realitātes. |
