| Mazās domas |
Oct. 13th, 2006|10:52 am |
|
Bērnībā es dažreiz aizdomājos, kā gan tas būs, kad iešu skolā. Nedaudz pārņēma bailes, jo neko tamlīdzīgu nebiju pieredzējusi iepriekš - bērnudārzs man izpalika, jo dzīvoju pie vecmāmiņas. Un vēl šad tad domāju par to, kā tas ir, kad cilvēks nomirst. Es aizvēru ciet acis un domāju - kā gan var ilgu (bezgalīgu?) laiku pavadīt tādā tumsā... Un vēl par to, vai šādā nāves stāvoklī cilvēkam ir domas, ko viņš domā un ko jūt, kā kontaktējas ar citiem. Un cik ātri vai lēni paiet laiks tur, aiz dzīvības robežas. Tās bija tādas interesi izraisošas izjūtas, un pat ne īsti bailes... Kaut gan mēs visbiežāk baidāmies tieši no lietām, ko nezinām, ko neesam pieredzējuši, izjutuši, izbaudījuši. |
|
