|
Mar. 31st, 2011|11:50 pm |
Vakar es ļāvos smieklīgi izskatīties, stumjot tukšu bēbīšu velosipēdu pa sev visai svešu rajonu uz autobusa pieturu. Vienīgi pa ceļam varēju atsaukt dažādus dzīves notikumus un ainas no pagātnes, kas saistās ar tuvākiem un ne tik tuviem cilvēkiem manā dzīvē. Vispirms pietura, kur mēs ar vīru kāpām ārā un gājām ciemos pie Kristīnes un viņas ģimenes - tas ne tik tālā pagātnē. Tad nedaudz pazīstamas ēkas un ielas stūri, kur ar vīru senā pagātnē stāvējām un kādu gaidījām. Varbūt Jāni... varbūt kādu citu, nu vairs neatminos, bet tālāk devāmies pie man diezgan svešiem ļaudīm toreiz. Pēc tam veikals un tirgus placis, kur tusiņa pašā vakara gaitā iziets pastaigā un piestāts pie tirgus galdiem, kur daži no kompānijas pīpēja zāli, pārējie vienkārši iedzēra un runājās. Atceros, pienāca kāds svešinieks un dažus jaunākos ārkārtīgi aizrāva ar saviem mednieku stāstiem. Tas vakars stipri ievilkās - līdz pat nākamās dienas vēlam vakaram, un tur mīt dažas atmiņas, par ko es reizēm šaubos, vai rīkojos pareizi un vai tā vajadzēja. Varbūt nožēloju. Bet varbūt tikai atskatos un eju tālāk... Tad vēl bija pietura "Nīcgales iela", šķiet, ka tur mēs dikti tālā pagātnē ar Hestiu ciemojāmies pie kādas paziņas - kas nu jau ārkārtīgi sen nav satikta. Pēc tam "Ilūkstes iela" - ja neko nejaucu, tad te agrāk kāpām šad un tad, braucot pie Klēras. Atcerējos viņas kaķi, kas Eņģeļa vārdā nosaukts. Un tad kaut kā atcerējos arī reizi, kad pie Klēras skatījāmies "Exorcist" un kā Hestia slēpa seju plaukstās, jo nevēlējās redzēt baisākos filmas kadrus... Tas viss izskrēja cauri atmiņai, braucot nepiemēroti mazā un pilnā autobusā. Man šķiet, tādi autobusi der tikai citām zemēm, kur cilvēki savas darba gaitas neuzsāk transportos kā siļķes mucā. Bet varbūt tā ir tikai mana atradināšanās ikdienā lietot sabiedrisko transportu...
|
|
