| krustceles |
Jun. 10th, 2005|02:23 pm |
|
...notikumi kaut kur aizsteidzas. Es - joprojām it kā es pati, bet mana dzīve ik pa brīdim apgriežas kājām gaisā. Tā it, kā es vairākus gadus būtu gājusi pa vienu ceļu un nu nonāku krustcelēs. Ik pēc dažiem metriem ceļš sazarojas, varbūt pat es maldos tumsā, tomēr kaut kur dziļi, kaut kur klusumā nočukstas sirdsbalss... Un tad es atkal zinu, ka visu esmu darījusi tā, kā ir vajadzējis man pašai un neko nenožēloju. Vai tad dzīvē ir vērts kaut ko nožēlot? Vai ir vērts atskatīties un sažņaugt sirdi mokošās sāpēs? Nē, tikai tāpēc, lai samierinātos. Lai tiktu vai mēģinātu tikt pāri tam, kam nav tikts pāri, kas graužas kaut kur dziļi apslēpts un gaida to mirkli, kad varēs izlausties ārā kā nikns zvērs - un tad plosīties, plosīties... Dievi krīt, bet pasaule smejas... |
|
